Labāku variantu meklējumos kā laicīgu risinājums tika nopirkts galdiņš – lētucis ar interesanto nosaukumu „Lack”.

(Atkāpe: sen jau esmu zaudējis ticību preču nosaukumu iespējamās izrunas atbilstībai preces īpašībām, galu galā, diez vai bez empīriskas pieredzes pateiki, vai sēdēšana uz „Stefana” varētu būt ērtāka kā uz „Marko”. Stefans skan mīkstāk, vai ne? Un tomēr, tomēr...  Lai vai kā, „Lack” gandrīz sagādāja pozitīvu pārsteigumu, bet vienīgi šajā ziņā. Ā, un vēl cena tač' bija laba, protams).

Montēšanas laikā lēnām krājās īgnums par varākiem risinājumiem. Tomēr ar pašu faktu, ka saplākšņa galda kāju paredzēts ar rokām ‘ieskrūvēt’ virsmas stūra 'skaidenī', pietika, lai 50% gadījumu (lasi, kājskrūvēšanu) pilnībā sakautu dizainerus viņu piedāvātajā rotaļā, vienā atzīstot neizšķirtu, un vienā – sakāvi.

Rezultāti - galdiņš „Lack” ar traumētu integritāti kā piemineklis IKEA piedāvājuma apakšgalam*, kā materializēta Zālamana zemā dziesma poļu mēbeļrūpniecībai, kā atgādinājums eerenpreisam par to, cik svarīgas ir skaidras vēlmes, jo sevišķi veikalā; un pagaidām, arī kā mulss mājiens par slinkumu domāt alternatīvu stiprinājumu.

Ja arī turpmāk trūks iztēles, kādu laiku lietošu nestabilkājainu mēbeli.

*Gods kam gods, citas IKEA mēbeles likās/kalpo lieliski. Un arī tējas sietiņam, piemēram, nevaru piesieties nemaz. Saki nu vēl, ka par mazu cenu vairs nevar nopirkt labas lietas! :).

Neuzlādēts pleijeris un rītpēcpusdienas viskijs definēja manu nakti, kad pilsēta pēkšņi pārvērtās*.

Es manīju savus klusos soļus, attālos kolēģus, riepu švīkstus pret slapjsmilšaino asfaltu, vārtu un riteņa čīkstus. Vējš par sevi atgādināja, iesviesdams vien pāris brāzmas kokos un krūmos, un arī manās ausīs, kas jau ilgi par šo fenomenu bija jutis vien Dakša dziesmās. Vēl mazliet, un būtu dzirdējis arī to, kā veidojas migla un kas notiek Laternu-Ēnu-Zemes love&hate attiecību trijstūros**, taču – jau uz rīta pusi – ausis atslēdzās un klusums iztukšojās. Tā piepildīšanas izmisīgā mēģinājumā sāku dziedāt pats, vēl ātrāk to pārtraucot. Viss. Koma.

Bija skaisti, bet nākošajā dienā devos pirkt austiņas. Trokšņu izolējošās.

 
*Es saku „pēkšņi”, lai arī ko līdzīgu paredzēju jau vakarā, apjēdzis viskija un ne-pleijera līdzatnestās nozīmes.

**Zeme turklāt pastāvīgi sūrojās par gaidāmo pavasari, salīdzinot zāles augšanu ar nerimstošu niezi. Arī Laternas ar visai skeptisku aci lūkojās uz arvien gaišākagrajiem rītiem. Starp šīm skeptiķēm notvertā Ēna klusēja, neizlēmīgi šūpodamās starp mīļākajām, labi zinot atkarību no un vienlaicīgi arī pārākumu pār tām.

Pagājušo nedēļu sagadījumi un secinājumi (kopsavilkums):

1)      Neibōrhūds paliek naglijs un vienu pēc otra klapē ciet manā ellēkuaugstajāceturtajā stāvā sasniedzamos līdz šim nenoslēgtos wifi pieslēgumus. Secinājums A: jābeidz čakarēties un jāpērk pašam, fui. Secinājums B: spēju nebūt SC un pat par to neuztraukties. Tas – daļēji pateicoties nevēlmei (lasi, slinkumam/neprasmei) bakstīties kabatrunī;

2)      Biju jau piemirsis, kā raksta Duglasu Adamss. ‘Tiem, kas mucā’ – viņš raksta ļoti baudāmi;

3)      Nedēļas laikā piedzīvots krass finansiālo rūpestu zudums, jau pēc dažām dienām krītot par upuri masveida (apm.100 cilv.) atlaišanai – pirmajai viņa mūžā. Autoram tas joprojām šķiet interesanti;

4)      Lietuviešu kaimiņi ir jauki, bet, ierobežotos daudzumos. Šajā kāpņutelpā pa kādam lietuvietim dzīvo četros no astoņiem dzīvokļiem (laba lieta – tie obligātie mītnieku uzvārdi uz durvīm), ‘manējā’ – četri. Ilgojos pēc kāda igauņa;

5)      Dzenot sienā kniepadatas (vajadzēja, neprasiet), bērza pagale ir labāks āmura aizstājējs kā (gandrīz) pilna viskija pudele;

Etc (pēc pieprasījuma).

Būšu atpakaļ, apmēram divreiz nedēļā jau nu noteikti. Komentētkāros laipni lūdzu atstāt īsu galveno SC notikumu/savu pierakstu konspektu :)