Neuzlādēts pleijeris un rītpēcpusdienas viskijs definēja manu nakti, kad pilsēta pēkšņi pārvērtās*.

Es manīju savus klusos soļus, attālos kolēģus, riepu švīkstus pret slapjsmilšaino asfaltu, vārtu un riteņa čīkstus. Vējš par sevi atgādināja, iesviesdams vien pāris brāzmas kokos un krūmos, un arī manās ausīs, kas jau ilgi par šo fenomenu bija jutis vien Dakša dziesmās. Vēl mazliet, un būtu dzirdējis arī to, kā veidojas migla un kas notiek Laternu-Ēnu-Zemes love&hate attiecību trijstūros**, taču – jau uz rīta pusi – ausis atslēdzās un klusums iztukšojās. Tā piepildīšanas izmisīgā mēģinājumā sāku dziedāt pats, vēl ātrāk to pārtraucot. Viss. Koma.

Bija skaisti, bet nākošajā dienā devos pirkt austiņas. Trokšņu izolējošās.

 
*Es saku „pēkšņi”, lai arī ko līdzīgu paredzēju jau vakarā, apjēdzis viskija un ne-pleijera līdzatnestās nozīmes.

**Zeme turklāt pastāvīgi sūrojās par gaidāmo pavasari, salīdzinot zāles augšanu ar nerimstošu niezi. Arī Laternas ar visai skeptisku aci lūkojās uz arvien gaišākagrajiem rītiem. Starp šīm skeptiķēm notvertā Ēna klusēja, neizlēmīgi šūpodamās starp mīļākajām, labi zinot atkarību no un vienlaicīgi arī pārākumu pār tām.