| bez ziņges, ar bailēm |
[Aug. 18th, 2014|06:53 pm] |
Bailes un rūpīgi atstumtā trauksme panāca miegā (neaizsargātība I), sapnī esot koncertā (neaizsargātība II), kas tika rīkots aptuveni tāds pats kādi notiek festivālā Laba Daba, tikai pagastu kultūras namiem raksturīgā zālē. Tajā, pilnu rindās sastumtu krēslos sēdošu jauniešu priekšā, ansamblis "Manta" spēlējās ar retroinovācijām, laižot tādu lēni melodiski tautisku metālu. Jā, visi bija nedaudz pārsteigti, pašsaintriģēti koncentrēto ansambli ieskaitot.
Vienā brīdī aiz labās rokas mani paraustīja Au, aicinot doties ārā. Tik norūpējušos, tieši norūpējošus viņu nekad nebiju redzējis, taču pretojos - koncerts tomēr simpātisks, tāpat kā blakus kāda tikko tik mani ieinteresējusi jauniete (neaizsargātība III). Vārdu sakot, es gribēju palikt. Au turpināja, neko īsti nepasakot, bukņīt prom, līdz vienā brīdī padevos, atstājis simpātijas. Pie sliekšņa jau bija mazs draugu pulciņš, ārā bija iestājusies nakts. Manās demonstrācijās neviens neklausījās, tā arī nevienam neieviešot skaidrību, taču Za savā tik lieliski pieredzējuši lietišķajā balsī teica, ka ir jābrauc, noticis kas briesmīgs. Un man viņas mašīnā vēl esot vieta. Šis teksts kaut kā visu padarīja nozīmīgāku un galīgi padevos vilkmei. Varbūt gaisā jūtamajai spriedzei bija kritiskā klikšķa nozīme, pēc desmit soļiem man viss pieleca un uz āra trepēm pa ceļam uz pirmo stāvu iekliedzos šokā "IR SĀCIES KARŠ?!!?" Jau nākošajā mirklī es nožēloju savu nesavaldību, sapratis, ka, saceļot publisku paniku, apdraudu ne tikai savu, bet mūsu grupas evakuācijas un līdz ar to izdzīvošanas iespējas. Bet it kā neviens īpaši nereaģēja citādi, laikam posts nebija tik liels nodarīts. Vismaz tobrīd.
Mērķis bija viens - savākties un bēgt prom, laikam jau uz Rīgu, bet varbūt nē. Es tajā brīdī biju aizmirsis pilnīgi visu solidaritāti, kaut kādu koncertapmeklētāju brīdināšanu, mājinieku sazvanīšanu. Vajadzēja grābt mantas, galvā mijās absurdas domas, ka telti jau tik ātri nevar savākt, bet varbūt kaut kā pussalocītu auto tomēr varēs iestūķīt. No tā otrā stāva jau varēja redzēt, kā ābeļdārzā skrien ātrāk informēti cilvēki un auto, zibinot gabarītlākturus, lēkājot un promlīkumojot izdangā pļavu. Līdzīga kavalkāde bija arī uz ceļa.
Es neatceros, vai mēģinājām tvert radioētera viļņus. Bija ļoti ļoti bail. Apziņa, ka viss ir sabrucis, ir drausmīga, bet īstā spēku atņēmēja bija pārliecība, ka nekad var arī nebūt labi. Nakts debesis bija gaismu pilnas, kāds iesaucās kaut ko par lidmašīnu (mēs laikam jau bijām pie lidostas?) un jā, tur jau viena liela krita, absurdi lēnāk nekā vajadzētu. Man bija skumji, un pašsaprotami, ka tie ir NATO gaisenieki. Kaut kas tika bombardēts. Ne tuvu, bet lidostas stāvlaukums jau tāpat bija ar haosa zīmēm pilns. Ceru, ka pamodos tobrīd, nevis neatceros turpmāko.
Tik ļoti asas un vispārējas bailes sapnī nebiju jutis pat tad, kad reiz šinelī tērpts tiku nostādīts ieroču prieksā un nošauts rudenīgi dubļainā kartupeļu laukā. Dzīvē - nu, varbūt pirms pāris gadiem. Šobrīd vieglāk nepaliek, trauksme ir palikusi, varbūt kā smadzeņu brīdinājums par nepieciešamību atslēgties pašsaglabāšās vārdā un pēc apcirkņu izskalošanas piezīmēt secinājumus. Un pirmie jau ir:
Murgam paldies par piedāvāto treniņsimulāciju. Jau šobrīd zinu, ka lielā mērā emocionāli neesmu gatavs krīzes situācijai un varu padoties šokam. Uzzināju, ka gribēšu bēgt, par spīti agrākajam pieņēmumam, un šis instinkts ir pārāk bīstams un neatbilstošs tam, ko vēlos ar prātu. Tātad, instinkts būs jāapstrādā, jāaizvieto, jāapmāna ar kādu citu emociju kokteili, jo atļaušanās maksimums ir atkāpšanās kā taktisks manevrs pirms, ehm, cīņas. Trešais pirmo secinājumu virknē un varbūt vissvarīgākais - kad būs ļoti ļoti slikti, īstais glābšanās ceļš būs draugi (paziņas, ģimene, sociālais kapitāls, ja īsi). Teorija pārvērtusies pārliecībā, vientulības un asocialitātes ir mani Ahilleja papēži.
Jābrauc iedzert.
|
|
|
