One must be wrong....
Nu tā daži varbūt pamanīja to ka manis nebija paračka dienu. Nolēmu izdarīt pāris lietas, jo jūtu ka šeit sāku rakstīt Bullshitu, kas nevienam neiteresē.Biju Rīgā, vēlējos izbaudīt tās vidi. Labi izdevās pavadīt laiku, itsrvišķi daudz ko pārdomāt, vienu dienu paguklēju pāris stunds uz grīdas un daudz ko pārdomāju. Atradu vainu sevī... Nespēju daudz ko piedot sev, dzīves rite iet uz priekšu, bet šad un tad prātā atskan: "Why have I done that? I hope It will be better for me." Bet sajūta ir kā ar papīru sagriezies- nevis sāpes, bet pretīgums apzināties. Un tagad es saku, vai tik tiešām es izdarīju pareizi pierādot kādam, ka man iet sūdīgāk nekā citiem- Tagad es sapratu... Kādēļ es tik cītīgi cenšos tikt vaļā no labiem cilvēkiem, jā es baidos, jo zinu ka tas var aiziet par tālu, ko es darīšu, kad nonākšu līdz saviem draugiem(Vienīgajiem), vai vēl ļaunāk ko gan es darīšu, kad nonākšu līdz sevīm- kas tad tālāk sekos??????
Jā man ir labi draugi, bet man škiet es sāku neiederēties starp tiem, es nespēju vairs atrast savu vietu, es tikai manu un mani apstākļus, bet labāk nepaliek. Jā mani šie jautājumi moka, bet tad uznāk riebums, jo- Kādēļ ir ar cilvēkiem jāiepazīstās, ka pēc pāris gadiem tev nāksies no tiem sūri atvadīties???
Es atradu ko, daudziem ir atkarība no kontaktēšanās un es esmu to starpā. Pietiek tik vienai kļūdai izkrist, lai kāds būtu upuris piekrāptai draudzībai, bet es jūtu to ka daru ko nepareizu, es apzinos, ka esmu nelabas lietas savārījis pret draugu, tādēļ cenšos tagad nedaudz kā pazust. Daškārt pat nezinu kur drīkstu pavērt muti, lai nesabojātu visu, bet tagad jau ir par vēlu, jo kas vienriz ir aizskarts, tas vairs nav kas bijis agrāk.

Šīs text ir rakstīts ar zemtekstiem, jo baidos pateikt ko tādu, kas var sabojāt draudzību, tādēļ- ja kāds tomēr saprata manu RIDDLE, tad SORRY!!!!
Gluži vai jāatzīst: "Vecie labie laiki ir pagātne"

"BEZCERĪGI GADĪJUMI IR LABI AR TO, KA TIE IR BEZCERĪGI!"