Beidzot esmu te ievēlusies, lai izkratītu no priekšautiņa akmentiņus, kas mani velk uz leju un ar tiem kā kaķis apkaustu pa vīkendu sakrājušos punķu un asaru kaudzīti. esmu neveiksminiece - naturāla, dabīga, simtprocentīga.tas pierādās visur, kur vien var pierādīties un diemžēl ir neārstējami. un tad, kad šķiet, ka varbūt tomēr arī manam mākonim ir gaiša maliņa, notizlojas kāds cits un viss nobrūk. nupat jau ir tā, ka es pat mākoni vairs neredzu - tik tumšs viss ir savilcies. ik pa laikam kāds uzsit knipi deguna priekšā - aizsapņojusies muļķe! ja tas nemainās jau tik ilgi, visticamāk arī nemainīsies. šeit pat 'always look on the bright side of life' nepalīdz. vienīgais, ko varu darīt - papukstēt.