es mūžam glabāšu to brīdi, kad, pirms daudziem gadiem, savu rūtaino bikšu kabatā tevi atnesu mājās.
un man kauns par sevi, par savu bezspēcību, kad atkal ( un varbūt pēdējo reizi ) birdinu asaras tavā maigajā kažokā.
ne es tev pieglaudos, ne tu man, mēs abas tam siltumam, mēs abas tai māju sajūtai, mēs abas tai mīlestībai.
mēs abas jau tik ilgi viena otrai...
mīļā, tu taču redzi, cik grūti tas nākas, cik grūti saprast.
tik grūti man skatīties tavās sāpju pilnajās acīs un just, ka degam.
mana mazā, es tomēr ceru, ka laiks būs žēlīgs, man katra diena ar tevi saules, dimanta, briljanta un debesu vietā.

Vēl neaizej, es tevi mīlu...














dzīvnieks IR cilvēka labākais draugs, tomēr nekas nav mūžīgs.