cietums, mājas vai sirds?
tas ir mūsu cietums. mūsu visu. ir dažādi strīpotie - tādi, kas nožēlo izdarīto, tādi, kurus priecē šī atrašanās vieta un vēl vis visādi. visi vienādi labi. paiet kāds laiciņš, dažiem tiek piešķirta (vai piespiesta) brīvlaišana. daži pārceļas uz blakus cietumu. protams, neviens nekur nepazūd - strīpaino nezūdamības likums. un lai gan 4 mēneši ir samērā īss laiks, vai kāds ir spējīgs aizmirst savu kameras biedru?

kad pagājušajā 5dienā rakstīju domrakstu par to, kāpēc vienmēr tiek atņemts dārgākais, manā prātā iešāvās jau tīri nodrāzts un frāžains teikums: lai novērtētu... tajā pašā laikā man likās, ka ar mani jau nu gan tā nav. es taču draugiem esmu teikusi, cik ļoti mīlu un ģimenei ar'!

bet šodien mani satrieca kāds notikums. klase, mana jaunā klase. lai kā arī neietu, mēs esam viens vesels. kopīgi cīnāmies ar matemātiku un visu visu visu. dzīves sīkumi, bet vienotību es jūtu... jūtu, jūtu, jūtu... nāk semestra beigas un pātis mūsējiem laikam būs jāaiziet - tie nav man paši tuvākie, bet tomēr. jāmin vēl kāds fakts: mēs esam ļoooooti dažādi. un tad, kad šodien kā zibens no skaidrām debesīm nāca paziņojums, ka administrācija ir apstiprinājusi manas biedrenes iesniegumu pārejai uz otru profilu. sariesās asaras. jā, nekur jau nepazudīs, bet tad, kad puzlei trūkst kāda kauliņa, tā ir tikai gandrīz salikta.

un tad es sapratu, cik ļoti patiesībā esmu šo visu iemīlējusi, cik ļoti ļoti mani cietumnieki ietekmē manas sajūtas, cik svarīgi... tātad tomēr tā ir arī ar mani - novērtēts tiek tad, kad gandrīz jau atņemts. šņurk.