es jau vairākus mēnešus neesmu spēlējis Adomu - retro frīku datorspēli, kurā nav jāsteidzas - spēlētājs, pats es, var domāt katru gājienu bezgalīgi ilgi, bet viņa tēls pieredz laiku un neapzinās, ka podziņas spaida kāds no mūžības. un tas ir rogue-like, tāpēc es vienmēr tur mirstu, vienmēr sāku spēlēt zinādams, ka miršu neuzvarējis.

pēdējā piegājienā es nogalināju čūsku, kas sargāja eņģeļa kurpītes. mana dievība mani kronēja un es tiku tālāk. tad es sapratu, ka vienīgais veids, kā varu uzvarēt Adomā ir - nespēlēt.

varbūt īstajā pasaullē ir līdzīgi - nav jānogalina zaļais pūķis, ir jāpārstāj spēlēt, ciest, cīnīties.