iemesli
Droši vien pamatīgs iemesls dzeršanai ir tas,
ka man nav bērnu. Kad cilvēkam uzrodas bērni, viņš/-a kaut kā
cenšas atmest, ierobežot jaunības dullumu un kļūst atbildīgāks.
Neesmu nekad bijusi ballīšu un klubu, socializēšanās cilvēks,
tādēļ mans modelis ir iedzert mājās vienai vai paķert vīnu līdz uz pludmali.
Vīnu dzert man iemācīja studenšu korporācija, alu,- jaunmodīgie koncerti,
kuros var paēst un padzert. Kopumā dzert iemācīja sirdssāpes,
jo kaut kā pa dzīvi vienmēr pamanījos ieskatīties kādā nedabonamā,
neaizsniedzamā un mani paturēt īsti negribošā, tādēļ šobrīd,
kad paliekošais ir uzradies un nu jau stipri man pielīmējies,
bērnu taisīšanas laiks ir jau iztecējis.
Otrs iemesls-nevadu auto, tas tomēr daudzus attur, ierobežo dzert.
Trešais pamata iemesls, kas visdrīzāk ir pamatu pamats, ir tas,
ka tēvs bija alkoholiķis un manī rit arī krietna deva baltkrievu asiņu.
Ilgi biju pareizā meitene, kas dziļas sarunas par dzīvi ar draugiem
risināja pie tējas, pareizāk būtu bijis Nesākt, zinot šo
iedzimtības risku...Pirms padsmit gadiem nomira mamma,
šis zaudējums sāpēja tik ļoti, ka sāku dzert vairāk. Anestēzijai.
Komplektā ar garumgarām darba stundām cilvēkos.
Darbs pa tiešo ar cilvēkiem mani kaut kā ļoti iztukšo,
bet pagaidām neesmu izgudrojusi sev jaunu profesiju,
kas pietiekami skaļi aicinātu kādā jaunā virzienā.
Vienu periodu pīpoju, jo to darīja puiši, kuri man patika,
bet šī atkarība mani nenoķēra, tā īsti neuzrunāja.
Smēķēju, lai nomierinātos, kad bija kādas problēmas, bet tad vienā dienā
pateicu sev,-problēmas būs visu dzīvi, ko tad tu tagad vienmēr pīpēsi?
Ar to pietika. Tādēļ mans ieteikums citiem ir NESĀC, jo
uzsākts šis ceļš prasās ejams un no tā nokāpt ir ļoti grūti.