Plakankaķis

dabūju tak, piemājas tirdziņā, kas mums reizi mēnesī visādus labumus ved, tur taču ir garšvielu tirgotājs. Tur man iesvēra tā, ka par maz neliekas, vecais viltīgais marokānis. Bet es tur vēl sakrāmēju un briesmīgi apmierināta stiepu mājās. Zaķis skatījās un brīnījās, kā var tik daudz būt un vai es tiešām visas izmantošot. Tak man padot tikai!

Māsa meklē jaunu aukli, izrādījās, ka šī, kas bija, nebija laba pret bērniem. Abi (2 un 4 gadi) māsai teica, ka auklīte jaunāko spundēja skapī un esot situsi. Aukle gan liedzas, bet nu ar to arī ir viss. Žēl, ka nebija kameru uzstutējuši. Man te asinis uzvārījās, bet ko gan es varu darīt?

Bijām vakar izbraukt uz lagūnu, kur flamingo dzīvojas. Aizmirsu, ka arī zem ķiveres vajag saules krēmu un nosvilināju saulē degungalu, jocīgi kņud un rēgojas sārts.

Sagribējās atkal maizīti pašai savu uzcept, iejaucu lai aug raugs, kaut kā negribīgi viņš man tur kust, tad jau manīs, kas man tur sanāks.

šodien man bildēs galvu. Pārsteidzoši ātri tiku pie galvas bildēšanas. Un ar parasto medicīnas karti un nevis privāto apdrošināšanu, kas ir nedaudz dīvaini, ka ar parasto ir tik ātri. Varbūt vienkārši nobijušies, ka pipec ir man?

Mums šeit regulāri piedzērušies angļi brauc pa nepareizo ceļa pusi. Viena tāda piedzērusies īrētā mersī ietriecās taisni sejā picu piegādātājam uz motorollera. Un viss, čalis beigts. Tā maita aizmuka no notikuma vietas ar kājām un menti viņu atrada slēpjamies krūmos pie benzīntanka.

Kaut nošauties, nevaru atrast smaržīgos piparus. Būs jāiet uz kortinglēzes kārumnieku stūrīti meklēt. Bet tur būs nāvīgi dārgi. Es vistas aknu pastēti taisīju, un jūt, jūt, ka vajag smaržīgos piparus.

Redz, izrādās galvas reiboņi vairāku dienu garumā var būt viena no migrēnas sastāvdaļām. Es tomēr gribu, lai man izskenē galvu kārtīgi. Jo oksī man ĢĀ iespīdināja lampiņu acī un pateica, ka man ir migrēnas, bet man viņas nekad, nekad pirms tās sūda sarkoidozes nebija bijušas. Varbūt kaut kas saistīts, moška sarkoīds kādu nervu spiež? Jo nu pizģec, pardon maj frenč, šitas ir neizturami! Pie pēdējiem novērojumiem galvassāpes un reiboņi pazuda pēc Naproksēna, bet tas neesot labs kuņģim un daktere teica, ka jādzer kopā ar omeprozolu.
Un jādabū lai man to celi apskata, māsa saka, izskatās kaut kas sastiepts, bet sāp kaut kā jocīgi, ne stiprāk, ne vājāk, bet uz slodzes ir riebīgi.

jāņem balts palags, jātinās iekšā un ar dievu ļaunā pasaul!

Ar zaķi apsveram domu par sunīti. Nelielu, jo mums nav daudz vietas lielam sunim. Kaut ko francīšveidīgu. Tagad gan vēl ne, būs mājoklis iekārtots tad arī var par suni domāt. Bet es te skatījos, kas netos ir dabonams, un sur tur sirds plīst pušu. Viens tirgo vai maina savu 7 mēnešus vecu franču puiku pret Iphone 11... Visticamāk gan sameklēsim Koko draudziņu kaut kad nākamgad un, cerams, tiksim pie kucēniņa. Koko ir burvīga meitene.

Vecums nenāk viens. Ceļoties no dīvāna tizli nošķobīju celi un kaut ko sastiepu, tagad viegli piekliboju. Lielākā škrobe, ka nevar neko daudz kustēt.

Vakariņu izlaišanas eksperiments šobrīd ir tīri veiksmīgs. Guļu ļoti labi, sapņus neatceros, pamostos ar svaigu, nepiepampušu seju. Pāri sev arī nedaru, ēdu pietiekami. Redzēs, kā būs pēc nedēļas.

vakar izlaidu vakariņas, biju pasākusi kopā ar zaķi pa spāņu modei vēlu ēst. Un! Es no rīta pamodos un nosecināju, ka neatceros nevienu sapni. Man tā patīk. Es tā turpināšu. Vienīgais, viņš tur tā garšīgi šņakstina, bet es dzeru tēju.

Bet ir gan mums tie politiķi sumpurņi. labi, saprotu, 500 euro par sīci ir diezman populistisks gājiens, bet tas būtu ļoti liels atspaids ģimenēm tieši tagad. Un tad mums ir mērgļi, kas atļaujas pateikt, ka nelabvēlīgās ģimenes ar daudziem bērniem nezinās, kā tērēt. Mani tracina vārdu salikums nelabvēlīga ģimene! Sanāk, ka mums ir ģimenes, kuras mēs baigi negribam, lai būtu? Un kā var uzdrīkstēties teikt, ka šīs ģimenes nezinās, kā to naudu tērēt?! Tiešām?! Varbūt sākam ar siltiem zielas apaviem bērniem un pa laptopiņam katram, lai var mācīties attālināti? Kā var uzdrīkstēties tik drausmīgi patronizēt nabadzīgās ģimenes! Un no tiem tekstiem, ka naudu notrieks ballītēs, jānoprot, ka lielākā daļa tagad visu nodzers un tāpēc nevienam nekas nepienākas? Murgs kaut kāds.

Mūsu kaimiņiem ir mājdzīvnieks, maziņš zaķītis. Bija pazaudējies un atradās mūsu terasē.

Dabūjām Koko iztaigāt līdz jūrai un izdauzīties. Zaķis meta sprunguļus un šamā leca jūrā pakaļ. Vienu tādu sprunguli metot dabūja milzīgu skabargu cauri visam pirkstam. Pats izvilka to koka gabalu ārā. Skats bij visai riebīgs. Aizrāvām līdz dakerim, mani iekšā nelaida, protams. Bet viss būs oki. Dzīvos.

Vakar primo reizi taisīju spāņu kroketes, mums bija palikusi pāri vista, parasti svētdienās brokastu pankūkās ietinam, šoreiz izdomāju, ka jāpamēģina kaut kas cits. Principā tā ir ļoti bieza bešamel mērce ar gaļu (var likt dajebko citu ar), saviļāta bumbās, milti-ola-rīvmaize un eļļā iekšā. Un vēl zaķim garšo halva. Nekas nebija ēdis.

Viņdien gājām savā pastaigā un nejauši uzkūlāmies virsū ticības sludinātājam. Vienam no tiem trakajiem ar psihopātisku mirdzumu acīs. Viņš teica, ka viņš zina, ka dievs un jēzus ir, jo viņš esto redzējis sātanu un tas nozīmē, ka arī tie otri esot, un tad viņš mainīja savu sakāmo un teica, ka viņš dievu ar esot redzējis. Lūk, šveicietis brauc uz Andalūziju labo vārdu sludināt. dīvaini cilvēki.

Aiz lieliem priekiem, ka viens kg ir nost, nopirku mafinus. Garšīgi bez gala, šokolādes ar šokolādes gabaliņiem un lazdu riekstu krēmu. Mēģinu izbarot ofisā. Zaķim nav jēgas nest, viņam gribasspēks stiprāks, nekā man. Bet nu skāde jau nekāda lielā nav darīta.

Sapņoju par terasi, zaķis teica, ka varu iekārtot, kā man patīk. Būs pašai savi miniatūri džungļi. Visi izmanto paletes priekšā un pakaļā, es ar! būs dīvāns un kafijgaldiņš, kafijgaldiņam visu ar tām marokāņu stila flīzēm, lai koši. Zaļi un dzelteni pufi. Pie vines sienas gribu ieriktēt garšvielu podus, un gar terases malu, kas mums visa ir no stikla, tur lai ir bambusa kāpjamsiets jasmīnam un visādiem kāpelētājaugiem, lai neredz iekšā. Vienā kaktā varētu ielikt podu ar kaut ko citrusveidīgu vai kādu palmu, kas neaugs diži lielāka par 2 metriem. Alveja ar Omika lilliju man jau ir, dzīvo tīri labi, lillijai bērns arī jau pa malu aug, rudenī varēs atdalīt. Varbūt vēl kādu bugenvilli ielikt, tās aug uz nebēdu. Visu ar augiem gan nevar nokraut, zaķis grib bbq tur vienā galā ierīkot.

Mēs abi ar zaķi pa ziemassvētkiem tā smuki uzbarojāmies. Jo ,kā ta nu neēdīs? Mammas gatavojušas, pīrādziņi, kūkas, hamoniņš (serrano šķiņķis, dievīgi garšīgs, itāļu parma vispār klāt nestāv), mana mamma rosolu, viņa mamma krievu salātus (tas pats rosols, tik peld majonēzē un sastāvdaļas lielākas), šampis, kāds vīns, kāds kokčiks. Tad kaimiņi ienāk uz meriendu (tā kā launags vai, ap 5iem ēdams, ar kūkām), nu un tā mēs abi kopā drusku tos punčus esam uzaudzējuši. Lēnām jau nāk atkal viss nost, pat neko daudz nevajag, skatamies, ko ēdam un cenšamies pa 15 000 soļiem dienā nostaigāt, un kaut ko pavingrot.

Par krūšturiem runājot, esmu atklājusi, ka man vislabāk patīk tie pavisam plānie. Es kādreiz domāju, ka lai kārtīgi visu saturētu vietā man vajag tādus labi polsterētus. Bet nē! Un arī karstumā ir vieglāk. Nekas nekur nespiež, atbalsts ir visur, kur vajag, izmazgāt viegli, žūst ātri.

... sāku šito rakstīt no rīta... daudz krieviski runāju, mēle ķeras, sen nebija kārtīgi runāts. Vajadzētu praktizēt. Ar franču valodu nu jau arī ir tā, ka vairs nekā, es tik savus marokāņu klientus saprotu, kad šamie savā starpā pa franciskam runā. Bet es kā partizāns neko nesaku, jo ja nu gribēs ar mani franciski runāt un es vairs neko citu kā žemapelle neatceros...

Labās ziņas - mums ir labi, asi naži, sliktās ziņas - mums ir labi, asi naži. Notizlojos un tā smuki iešņāpu nagos. Nekas traks, tik griezt nost nevar, salīmēju ar supereni, lai neķeras un nenomaucas paši.

Nepagāja ne divi gadi, un es esmu beidzot uztaisījusi sev spāņu veselības kartiņu.

Un pienāca elektrības rēķins. Nebija tik traki, kā bijām domājuši, cik briesmīgi būs. Dzīvosim, nebūs ar makaroniem vien jāiztiek. Starp citu, man šķiet, ka kartupeļi šajā galā ir baisi dārgi, kilograms sākas ap eiro un uz augšu.

Pēdējās trīs dienas es nogulēju mājās ar migrēnu. Esmu atklājusi, ka man palīdz trīs aspirīni kombinācijā ar divām 400 ibumetīna tabletēm. Nav jāēd sumatriptāns, kuram blakusparādība ir zombijs.

Apsaldējos. Es vienmēr noraunu apsaldēšanos, ja kājas vai resnais gals tiek aukstumā. Spānijā pirmo reizi. Aptiekā čalītis stāsta, ka tas tāpēc, ka imūnsistēma pieklibo un iešķieba vēl vitamīnus, un tad teica, ka vajag vadžainu mazgāt ar tām ziepēm, ko viņi rekomendē. Es gan zinu, ka ph neitrālās, kas ir man, ir labi, bet nu šoreiz ļāvos pierunāties, jo gribās, lai ātrāk ir labi. Iztērēju krietni vairāk, nekā biju plānojusi, bet nu... ko darīt.

Vismaz nebraukšu uz krievu bodi pēc šausmīgi dārgajām dzērvenēm, viņiem tur ir, maksā kāju un roku. Krievu bodē ir arī gailenes... 26 eiro kg. Es atceros, ka tad, kad mēs laukos ar omīti lasījām gailenes, tad tās uzpirka pa 50 santīmiem, bet tas bija sen. Var taisīt biznesu, lasi gailenes Latvijā un sūti šurp, tik vai maz ir vērts. Ej nu sazini, kā teiktu omiks.

Nu jā, un vēl tas aptiekas čalītis visgudri teica, ka jādzer daudz šķidruma, to jau es zinu. Man tējas pa ausīm nāk ārā.