Plakankaķis

tagad lepru, melnās bakas un buboņu mēri ārstēs ar pašsuģestiju!

dvieļa galvu gudro protokoli

ir forši. viegla jušana.

aizdomājos par pucēšanās lietām.
kā jūs, mīļās cibas dāmas, iemācījāties?
es sāku ap gadiem 13. visas tās nagu lakošanas, drausmīgā kosmētikas izvēle.. atceros, kā es nemācēju lūpas uzkrāsot, tā, lai nebūtu uz sejas ķinķēziņi sazīmēti. vai kā nagu laka vienmēr iegulējās tajā auduma rakstā, kāds bija pārvalkam... vai, kā pirmo reizi krāsojot matus, nokrāsoju arī puspieri. vai, kā es jaucu visādas maskas un ķellēju tik uz sejas. un cik muļķīgi man vienreiz sanāca ar olu dzeltenuma matu masku, ko izrādās, vajag ne tikai izskalot, bet arī izmazgāt - šito kaunu nākamajā dienā skolā... pirmā kāju epilācija beidzās ar pāris zilumiem un vasku visur.
un kā mēs ar druškām pirms tusiņiem laicīgi ap pusdienas laiku satikāmies un krāsojāmies, tīrījām nost, krāsojāmies un tīrījām nost... un tie izmisuma pilnie vecāku skati!!! kā mani mamma vienreiz trenca mazgāt nost to vājprātīgo kosmētikas daudzumu.
viena lieta gan laba - man pieleca, ka tonālo nafig nevajag.. vispār, ja godīgi - es viņu nespēju iemācīties uzlikt tā, lai neizskatītos, ka čupa ar špahteli ir sakrauta uz sejas.
interesanti tā.

laiskā pirmdiena. jāaizvelkas līdz bodei, kafija beidzās.

ja ciemojas omīte, ir svarīgi pamosties pirms viņas, ja no iepriekšējās dienas izlietnē ir palikuši mazgājami trauki. neko nevaru atrast! neko!

viena lieta, kas man nepatīk pie dzīvošanas vienai - kad, tu, cilvēks, esi slims, neviens nenāk un nežēlo, nenes tējas, zāles, nečubinās apkārt un nepienes siltu vistas buljonu pie gultas. tā vietā, es klīstu kā tāds špoks, izspūrušiem matiem, sarkanu degunu, atejpapīra rulli pa rokai (jo - nav jēgas pirkt deguna salvetes - desmit pūtieni un viss, gan neekonomiski, gan neērti katru reizi grābt pēc paciņas), un taisu pati sev tējas un zāļojos, un štovēju kāpostus (baigi labie sanāca), un visu ko daru - jo ziemassvētki nāk, un omiks šovakar būs klāt. gribu pie mammas! viņa man pateiktu - durka ti maja kartonnaja, ietrenktu gultā, saspraudītu segu ap kājām, noglaudītu pieri un atnestu siltu tēju. un tad viņa stāstītu kādu atgadījumu savā viegli dziedošajā, iežūžojošajā balsī, kamēr es aizmigtu.

teksts

keeping sane is more important than getting laid!

darbs

Сегодня в мире мы вкладываем в 5 раз больше денег в лекарства для мужской потенции и в силикон для женской груди чем в лечение от болезни Альцгеймера. Через несколько лет у нас будет старушки с большими грудями и старики с крепким членом, но никто из них не сможет вспомнить, для чего это нужно.

А если я что-нибудь ляпну?
Ляпни, но уверенно!

es nau nekāda tiklā jaunuve, bet, ja man potenciālais koučsērferis saka, ka es esmu karsta, tad es dusmojos. dikti pieklājīgi pateicu, ka šams mani ir aizvainojis un tapēc negribu viņu nemaz satikt. man domāt, tāda veida komplimentus uzreiz babākš, ja tas nav kaut kāds sexhappens vai kā, uzreiz nesaka. 

es tagad pie sevis te tā sašūmējos un domāju - ar visu to, ka tas jevro ir jauks un pūkains, ja.. bet cenas gandrīz visam (gandrīz, jo pagaidām vienīgā lieta, kam nemanīju cenas pieagumu bij mellais marļiks pa divi lati) ir opiņā augšā. par saviem procentiem piecpadsmit, divdesmit, kā nu kas... obidno tomēr. vajadzētu šai sakarā protestēt, un savest no laukiem paiku, zaptes (saraudzēt un izdestilēt ;) ), vecmammu dziju krājumus, un slaidā solī iet garām visām bodēm - sak' skuju, tev, kapitālistu cūka, mani divdesmit procenti!

jā, starp citu - šodien bija nu ļoooti dīvainas cenas bodēs, daļa no tām, smuki uz augšu... eh.. jevro, saproties.

Я знаю пароль, я вижу ананас, я верю, что еноты придут спасать нас! Я знаю бобров, я вижу бабуин, нельзя с амфетамином мешать кокаин!

slima suņa murgi, šite, interesanti, kas būs tālāk?

es saku, viens vienīgs panoptikums un iluzora brīvība.
ka varētu tā slaidi visam uzspļaut, lai iet ieskrieties un darīt ko gribās. bet tad viņi izdomās par ko iespundēt vai nu trako namā vai tuptūzī, šie mūsu labie, jaukie līdzcilvēki. nav vairs tās jaukas anonimitātes sajūtas. uz katra stūra, gluži kā vdk aģenti, mūs novēro kāda kamera, siguldā uz viena staba ir saliktas pat 4! elektroniski tu vari izdarīt gandrīz jebko, ja tev ir ibanka. ērti, vai ne? interesanti kurā brīdī būs tādi zirnekļveidīgi, viekli, klikšķoši robotiņi, kas nodrošinās mūsu nožēlojamo eksistenci, un mums pašiem vairs nekas nebūs jādara, tikai jāēd... morāli orki mēs esam!
ir gluži kā pink floyd filmā the wall. patiesībā, tas ir biedējoši.
gribētos mazliet vairāk brīvības. un tad es domāju, ka manai svētdienas kompānijai bija taisnība kaut kur - es ar balsotu par anarhiju.

iespējams, es domātu citādi, ja man būtu bērni. jo - security uber alles!