Plakankaķis

viena lieta, kas man nepatīk pie dzīvošanas vienai - kad, tu, cilvēks, esi slims, neviens nenāk un nežēlo, nenes tējas, zāles, nečubinās apkārt un nepienes siltu vistas buljonu pie gultas. tā vietā, es klīstu kā tāds špoks, izspūrušiem matiem, sarkanu degunu, atejpapīra rulli pa rokai (jo - nav jēgas pirkt deguna salvetes - desmit pūtieni un viss, gan neekonomiski, gan neērti katru reizi grābt pēc paciņas), un taisu pati sev tējas un zāļojos, un štovēju kāpostus (baigi labie sanāca), un visu ko daru - jo ziemassvētki nāk, un omiks šovakar būs klāt. gribu pie mammas! viņa man pateiktu - durka ti maja kartonnaja, ietrenktu gultā, saspraudītu segu ap kājām, noglaudītu pieri un atnestu siltu tēju. un tad viņa stāstītu kādu atgadījumu savā viegli dziedošajā, iežūžojošajā balsī, kamēr es aizmigtu.