nav labi
nez kā lai sadzīvo ar to visu ārprātu tur ārā? vairs neticu nekam. nekam un nevienam.
var jau neticēt, tik jautājums, ko te īsti darīt paliek. kur ir tās mazās, labās ikdienas lietas, kas dara laimīgu? kāpēc es tās nesatieku? kāpēc mani dara laimīgu tikai un vienīgi kāds nožēlojami vājš (iekšēji ne ārēji) vīrieša gabals, kura nav... t.i. - kaut kur jau viņš ir. un tur jau tā lieta :)