ogo... man saak patikt Nil Sakss. kaut hgan man pilniigi noteikti nepatika tas, ko vinjsh teica agraak, kad veel shad tad taadu lasiiju. bet te, nu ir ok. manupraat pat ljoti :

Pilnīgi katrs viens no labajiem literāriem darbiem – vai tas būtu par māksliniekiem, karaļiem, fejām, laumiņām vai stacijas narkomāniem – būtībā ir par cilvēka dzīvi. Tas arī, manuprāt, atšķir labu darbu no slikta. Skaidra lieta – Bulgakovs rakstīja ļoti labi, tādēļ katrā laikā un iekārtā no tiem var atsijāt visādas versaļas un nonākt pie cilvēciskā kodola, līdzīgi kā to var izdarīt, piemēram, ar sengrieķu mītiem. Pieņemu, ka teātra gadījumā atšķirt dekorācijas no varoņiem arī ir svarīgs režisora uzdevums –Atkočūnam tas ir izdevies. Viņš lugu ir šekspirizējis, un faktiski Dailes teātra versijā tā ir viena cilvēka – Moljēra (Artūrs Skrastiņš) – hamletiska cīņa pret dzīvi un visu, ko tajā viens cilvēks var sagaidīt: nodevību, pagātnes rēgu uzbrukumus, iekārtas bezjēdzīgumu, paša zemiskumu un, jā, arī mānīgo panākumu un atzinības garšu. Bet tam visam galā – skumja un vientuļa nāve, apzinoties, ka viss dzīves laikā histēriski krātais, glabātais un pulēties ir nevienam nevajadzīgu lupatu kaudze (Dailes teātra uzvedumā – tīri burtiskā nozīmē).

Sakss ieksh Satori