Šoreiz viss ir savādāk
   Laikam tas bija avīzē „Diena” kaut kādā rakstā par dažādiem bumiem (nekustamā īpašuma, interneta vai akciju), kur uzdūros citātam, ka paši dārgākie vārdi finansu vēsturē ir „šoreiz viss ir savādāk”. Cerība ka ir pienācis vēsturiskais brīdis, kas liks parakstīt finansu likumus un cilvēka daba ir mainījusies. Vēl nedaudz un ar gaišu smaidu mēs atradīsimies nākotnē, vieglā dzīve nekad nebeigsies un veiksme spīdēs Tev kā otra saule. Vēstures grāmatas, pagātnes filozofi lai stāv pie ratiem, šodiena ir unikāla, īpaša un mūsu tehnoloģiju izrāviens ir tāds, kāds nav bijis nekad. Velns parāvis, mēs esam labākie - eiropieši un kristieši, mūsu morāles un tolerances latiņa ir pacelta tik augstu, korporatīvā kultūra ir morāli un filozofiski pamatota, ka nav šaubu – tas ir labākais ko esam pelnījuši. Eiforiju un ilūziju pasaule, pārcilvēka filozofija īpaši spēcīga tad, kad atrodies viļņa augšā, un ja Tev blakus atrodas cilvēks, kuram tik ļoti nav paveicies – tā ir viņa problēma, iespējas pirmsākumos visiem bija vienādas. Bet ja tāds cilvēks atrodas pasaules otrā pusē, tā vispār nav problēma – viņš var nomirt badā, nogalināts kaut kādā nebūt vietēja rakstura genocīdā vai vienkārši var būt vergs. Būsim reālisti – ko mēs tur varam darīt.
   Tā, ar sava raksta deklaratīvo daļu tā kā būtu ticis galā, un tagad mēģināšu bez liekām emocijām pastāstīt savu sakāmo. „Viss ir savādāk” – ne sūda. Cilvēka daba ir mainījusies uz labāko pusi – ha, smieties gribās. Dievs visiem piedos, uzvarētājus netiesā un svētie trīs mērkaķi „neko neredzu, neko nedzirdu un neko nesaku” – lūk īstā trīsvienība, kurai mēs nepaguruši ticam. Vai tiešām, lasot veco labo O’Henri mēs neredzam – tas ir par mums, pāris godavīru (godasievu), zudušas cerības pret alkatību un naudas varu. Savādi goda kodeksi, kas ir pretrunā ar normālu un veselīgu dzīves loģiku. Mēs visi zinām kā ir pareizi un labi, un ja ir kaut kāda nojausma kā to sasniegt, vēlamies, lai to dara citi. Vienkāršs piemērs no manas dzīves (protams, es te sevi parādīšu no labās puses) – tā nu gadījās ka daudz sarežģītu mahināciju rezultātā man bija iespēja iegūt savā īpašumā Vecrīgas auto caurlaidi par velti. Es no viņas atteicos, tāpēc ka viņa man īpaši nebija vajadzīga, jo vienīgās reizes, kad dodos uz Vecrīgu ir tās, kad esmu nolēmis pielikt acis ne pa jokam. Kāda vēl tur pārvietošanās ar auto. Cilvēki, kuram es to pastāstīju, nosauca mani par idiotu, lai gan tanī pašā laikā esmu dzirdējis kā viņi lamājās par to, ka Vecrīga ir pārbāzta ar auto. Paradokss. Vēl viens piemērs – kāds mans draugs, sekmīgs uzņēmējs un neliels spekulants ar nekustamo īpašumu, sūdzējās ka nevar atrast sev darbiniekus, bet ja atrod – tad tie ierubī tādu ciparu, ka viņš knapi var samaksāt tādu algu. Es atkal viņam – vecais, pats esi piestrādājis pie tā, ka dzīvokļa cenas ir uzdzītas griestos, a cilvēkam ta ir divas pamatvajadzības – ēst un kaut kur dzīvot. Rupji sakot – kur diršam, tur arī ēdam, un pats smieklīgākais, brīnāmies, kāpēc viss garšo pēc sūdiem. Tie tā kā būtu ziediņi. Joka pēc un jautrībai.
   Tagad pāris lietas, kuru dēļ niknums aptumšo prātu un, ja būtu drosmīgāks, ņemtu ieroci un taisītu revolūciju. Nāves kults televīzijas un interneta ziņās -  parasti līķi, sakropļoti līķi, sadeguši līķi – jo Tev ir tiesības to zināt.Ja kaut kādā pasaules daļā ir noticis neliels slaktiņš (pārsimt tūkstoši), tad vispār bauda ir skatīties ziņas. Šļakstot siekalas ekrānā, viens otru apsteidzot, raujas tuvu orgasmam esoši žurnālistiņi.  Bet no otras puses – Tev nebūs redzēt kā dzīvu zivi Centrāltirgus paviljonā noslaktē, jo tas ir slikti un neētiski. Un ja Jūs vispār zinātu – cik šausmīgos apstākļos dzīvo dzīvnieki, kuri ir paredzēti nokaušanai. Ko lai saka – ja jau Tu tāds humāns, kļūsti par veģetārieti. Lieta Nr.2, es pat tādu kā reklāmas sauklīti esmu izdomājis – „Laipni lūdzam Rīgā – lombardu un spēļu zāļu pilsētā”. Nevarētu teikt, ka esu pārāk jūtīgs, bet kad redzu, kad aptracis tēviņš mēģina nodot lombardā bērnu divriteni un viņam tas izdodas, zini, sirds sažņaudzas. Protams ir arī komiski skati – apsargi ar kājām nospārda vīrelīti pie spēļu zāles, jo redzi viņam nav iepaticies tas, ka ir nospēlējis visu naudu. Jeb arī, 2x2m lombardā kāds ir pamanījies nodot  sporta motociklu. Eh, kaut kā man panesa kaut kā uz filozofiju šodien. It kā jau vēl ir daudz ko teikt un man ir skaidrs, ka tā ir tikai mana dvēseles caureja, rīt jau būs pavisam cita diena, kad drūmas domas nelīdīs galvā. Un atkal es sevi mīlēšu vairāk par citiem. Prozīt!