Daži vārdi par
Es neatceros kā alus garšoja 1995. gadā, bet pieļauju domu, ka varēji noreibt tikpat labi kā šodien. Es dzīvoju atmiņās, „live fast, die young” kaut kā neizdevās, palikuši tikai pienākumi, kurus regulāri aizmirstu pildīt, dienas ofisā un nekādas saprašanas, ko iesākt ar atlikušo dzīves daļu. Es agrāk bieži sapņoju, ka lidoju, tagad, guļu kā nosists. Un neba tāpēc, ka esmu dzīves apbižots nabadziņš, kas uzskata, ka citi to tik dara, lai man būtu sliktāk. Visu, ko vajadzēja izdarīt, ir paveikts. Lai skan dziesma, Drēģer es Tevi atceros un vēl zinu pāris tautiešu kam neesi vienaldzīgs. Aleksandr Čak, dusi mierīgi, Rīgā nekas nav mainījies:
 
Orman, saki, kurp mums steigties,
 Ja pats rīts jau pretim nāk ?
 Dzīvē lāgā negrib veikties,
 Sirds pukst krūtīs gurdenāk...

 Aptur zirgu, nelaid rikšos,
 Labāk uzdziedi ko, draugs,
 Gan jau es ar bēdu tikšos,
 Es, kas viņas acuraugs.

 Smagu sirdi gāju krogā,
 Smaga sirds tāpat man vēl,
 Kaut jau rīts sen katram logā-
 Sārts, kā vīns, kas kausā kvēl...
 
Padziedi par savu mīlu Man,
 kas neprot mīlēt vairs,
 Man, kas atdevis par ķīlu
 Sevi tam, kas ass un kairs.
 
Padziedi par savu prieku
 Man, kas prieka nepazīst,
 Kas kā spoks ar smaidu lieku
 Viens no kroga krogā klīst.
 
Orman, mīļais, kurp mums steigties –
 Visus panāks zārka vāks.
 Ja tev dziesma negrib veikties,
 Divlats palīgā tad nāks...