Kā jau agrāk rakstīju, atmiņa ar mani mēdz izspēlēt ļaunus jokus – pēc ilgāka laika posma, atceroties kādu notikumu, es nevaru ar simts procentu pārliecību pateikt vai tas ir noticis, vai ir mana izdomas un sapņu radīts. Jā atceros, bija pirms gadiem desmit bija viena baigi labā www.???.lv adrese, kur es bieži iegriezos, kur man patika un bija tur kaudzēm noderīgas informācijas. Atmiņā palikušas tikai pozitīvās sajūtas, iespējamā satura atcerēšanās nedod pilnīgi nekādus rezultātus. Jūs teiksiet, aizmirsti vecīt, webs pa šiem gadiem ir kļuvis simts reizes interesantāks, paskaties kādi portāli un blogosfēras tepat Latvijā pa šiem gadiem ir izaugušas, nemaz nerunājot par vispasaules mērogu . Piekrītu, piekrītu, es tur ir bijis. Varu pat pastāstīt, ka ir būts pat vietās, pēc kuru apmeklēšanas nav īstas skaidrības – būs dators dzīvotājs vai nē. Bet nepamet mani sajūta, kaut kas interneta telpā nav gluži tā kā vajag vai kā varēja būt. Jā tas kas noticis pašiem gadiem tehnikas jomā, neapstrīdami, ir progresīvi, bet vai mūsu prāts ir adekvāti tam ir ticis līdz. Vilkšu paralēles ar vēsturi – senie ēģiptieši cēla nu ļoti lielas piramīdas daudzus tūkstošus gadus atpakaļ, labi darbaspēks nebija nekāds dārgais, bet teiksim atklāti – instrumenti un loģistika bija diezgan draņķīga. Šodien mēs varētu celt daudzreiz augstākas piramīdas un ātrākā laika posmā dabūt tās līdz baltai apdarei, bet es kaut kā neesmu neko dzirdējis par šis industrijas attīstību mūsdienās. Ne vienmēr „var un ir iespējas” nozīmē, ka tas ir jādara.

Pēc šāda ievada man ir divas iespējas – vai nu rakstīt, kas man nepatīk pasaules tīmeklī un tā attīstībā vai fokusēties uz tām lietām, ko ir iespējams, manuprāt, mainīt un pārveidot. Vēl divas iespējas, lūkoties un domāt globālā mērogā vai tomēr būt subjektīvam, uzbāžoties ar savu personīgo viedokli. Lai gan pirksti niezēt  niez nolikt pie vietas visus šos „delfus”, „tvnetus”, „inboxus”, „draugus”, it sevišķi „dienas biznesistus” un „diggus”, tomēr to nedarīšu, jo kaut kur tepat apsolījos būt tikai pozitīvs, izņēmuma gadījumā depresīvs. Nu labi, labi atļauju sev arī paņirgāties par citiem. Globāli domāt es nemāku, tad nu nekas cits kā rakstīt balstoties uz to ko zinu, domāju un nojaušu, šādus, tādus niekus izfantazējot.

Lai piekļūtu internetam es lietoju divus pārlūkus IE un firefox, pie kam otro krietni biežāk neko pirmo. Bet, šobrīd par pārlūkprogrammām es nerunāšu, bet gan par starta lapu ar kuru es sāku klejojumus internetā. Nav nekas super oriģināls – tā ir www.google.lv , kura nesatur nekādu lieku informāciju un ir viens meklēšanas lodziņš, kādu vēlmi ierakstīšu – tādu rezultātu iegūšu. Kas grib iegūt vairāk informāciju par šo uzņēmumu, lai izlasa Džona Batela grāmatu „Meklēšana” latviešu valodā vai arī http://en.wikipedia.org/wiki/Google angļu mēlē. Īsi sakot – kas gribēs, tas atradīs. Salīdzinot ar deviņdesmito gadu beigām lapas izskats nav īpaši mainījies.

Tauta runā, ka šis uzņēmums nav no nabadzīgākajiem un viņu ienākumi rakstāmi ar diezgan daudz nullēm, no kā mēs varam secināt, ka viņi ir izvēlējušies pareizu biznesa modeli – pareizi tērē naudu, lai iegūtu vēl lielāku naudu. Nezinu kā tas ir šobrīd, bet kādus gadus atpakaļ viņi savu servisu nodrošināšanai izmantoja nevis superdatorus, bet parastus galda datorus saslēgtus tīklā ar tādu garantijas pakāpi, ka var noplīst 90% no visiem datoriem, īpaši neskādējot  viņu meklēšanas servisam. Varam secināt, ka superdatoru un superserveru pārdevēji nevarēja  atrast pietiekami daudz argumentu par labu savai produkcijai. Par pašreklāmu netika domāts, jo kāpēc laba prece jāreklamē? Diezgan daudz īpatnību ir šim uzņēmumam, kuram pēc visas biznesa loģikas, nav nekādas izredzes uz izdzīvošanu. Izņēmums, kas apstiprina likumsakarības? Nez vai. Biznesa modelis – es meklēju, man piedāvā informāciju (jā, jā, informāciju nevis preci ko nopirkt) un tikai pēc tam reklāmu (teksta! nevis banneri, izlecoši logi vai uzbļāviens no datora tumbiņām „pērc”). Bez agresivitātes un „cenšoties nebūt ļauniem”.  Un kā uz to atbild biznesa informācijas sniedzēji no Latvijas www.db.lv .

Nenoliedzami dažādībai jāpastāv, bet jautājums slēpjas nedaudz citur – no kura mācīties biznesa loģiku un veidot uz web bāzētus projektus? Celt vēl lielākas un smagākas piramīdas, jeb mums mūsu zināšanas atļauj darīt kaut ko vairāk. Varu iedomāties „Google” vadītāju izbrīnu, varbūt pat sašutumu – neviens no viņiem negrib mācīties, zina tik bļaut, lūdzu, lūdzu paņemiet manu naudiņu. Lai šis pasākums būtu vēl jautrāks ir izdomāti  „progresīvi” jaunievedumi ka WEB2.0 (bildītes ar „wet floor” efektu un atspīdumiņiem), javascript risinājumi, kuri liek Tavam datoram ar 1 Gb operatīvo atmiņu rūkt kā padomjlaiku traktoram, ielādējot lapu, kurā ir, labi, ja viena rindiņa derīgas informācijas un visa kronis semantiskais web (nevaru neko pateikt, jo nesaprotu.). Es esmu tikai par dažādību, bet, ticiet man, šis ceļš neved pareizā virzienā, princips „jo jaudīgāka tehnika, jo sarežģītāks kods, jo Tev ir vajadzīgs niknāks dators” novedīs pie tā ka vienā brīdī cilvēks aizdomāsies – vai šodien man ir vairāk informācijas, nekā tad, kad mājas lapas izskatījās šādi:

Vai es gribu teikt, ka pasaules labākā web vietne ir google – nē, „google” ir tikai meklētājs, a labākai vietnei ir vēl tikai jātop. Nākošajā savā rakstā mēģināšu ieskicēt, kādam, manuprāt, jāizskatās nākotnes internetam.

/turpinājums sekos. ja slinkums un alkohols mani uzvarēs un neko neuzrakstīšu, nocērtiet man pi…rkstus/