dzerajs (dzerajs) rakstīja, @ 2007-07-13 14:58:00 |
|
|||
Vasaras vakaros, kad nenāk miegs un galvā skan viens jautājums – „Vai es atceros?”, man patīk aizbraukt līdz jūrai līdzi ņemot vien pāris divlitrīgas alus pudeles un paciņu „Chesterfield”. Jā, velns parāvis, es visu atceros – smēķējot vairāk nekā parasti, grimstot lēta alus izraisītā reibumā, runāšos ar sevi. Retie vēlīnie gājēji, metot bažīgus skatienus uz manu pusi, centīsies apiet mani ar līkumu, bet man jau būs vienalga, gandrīz vienalga. Es neatceros sejas, gadās, pat aizmirstu vārdus, bet kā līdzīgs tādam, kuram laupīta redze glabāju sevī pagātnes smaržas, sajūtas un mūziku. Tanī dienā, kad es, asi pagriezos prom no Tevis, atbildot uz jautājumu – „kad mēs atkal satiksimies?” ar strupu - „nekad”, un tēlotā vienaldzībā, rokas kabatā sabāzis aizsoļoju sev vien zināmā virzienā, man likās, viss būs vienkāršāk. Nebija. Lasot avīzes, es nepārtraukti uzdūros tavam vārdam, likās visām pasaules sievietēm ir tāds pats vārds kā Tev tikai sejas citas. Stāvot pārpildītā trolejbusā, ļaudis nepārtraukti sačukstējās par Tevi, kad es strauji apgriezos un skatījos uz viņiem, tie nodūra acis, jo zināja vairāk nekā es, bet bija sazvērējušies man neko neteikt. Ar laiku visas sajūtas palika mazāk asas, bet pieradums sarunāties ar Tevi ir palicis, bet kam lai vēl es pastāstu kas ar mani ir noticis, kam lai vēl paprasa padomu. Vasaras nakts ir īsas, līdz ar gaismu es, viegli streipuļodams, došos uz tuvāko dzelzceļa staciju, lai gaidītu pirmo vilcienu, kas aizvedīs mani mājup. Un būs miers - līdz nākošai reizei, kad pienāks nakts, tāda pat kā šī.
PS. Tas viss nav taisnība, tāpat, aiz neko darīt uzrakstīju. Apnika pa Excel tabulām cipariņus ķerstīt.