Ticības jautājums

      Pārbaudot savu nevirtuālo un laika zoba sagrauzto pastkastīti, starp „Rimi” un „Topo centra” kliedzošās krāsās nodrukājiem reklāmas bukletiem, ieraudzīju askētiskos zilganpelēkos toņos A4 formāta lapiņu uz kuras bija redzams aptuveni trīsdesmit gadus vecs simpātisks vīrietis ar Toma Krūza frizūru un elegantu, labi koptu bārdiņu. Viņa viegli iedegušo seju rotāja viegls smaids un roka pavērsta aicinošā žestā – „skaties uz mani”. Sekojiet Kristum – tie takš mani vecie paziņas Jehovas liecinieki, es jau biju nobijies, ka ar viņiem noticis kas slikts. Senākos laikos, itin bieži sūtīja man i savu „Sargtorni”, i atnāca parunāties, bet pēdējā laika posmā bija kaut kur pazuduši. Vispār man jau visas sektas ir diezgan tuvas sirdij, pāris reizes pat esmu mēģinājis tajās iestāties, bet par spīti apgalvojumam, ka tur ir viegli iestāties, bet grūti tik laukā, es ne reizi nevienā neesmu bijis pieņemts, lai kā centos. Var jau būt, ka pie vainas ir pārmērīgā degsme sarunās ar Dieva pārstāvjiem uz šis zemes un patstāvīgais naudas trūkums, ko izraisījusi mīlestība uz grādīgajiem dzērieniem, kā arī pilnīgs nesapratne par manu nožēlojamo eksistenci uz planētas Zeme.

       „Dievs pastāv un viņš ir visžēlīgs, tu var atrast ceļu pie viņa, atstājot savu problēmu dzīvi dziļi pagātnē. Skaties nākotnē ar smaidu”, jā bet man ir tikai viena problēma, nav naudas. Iedod desmit latus, šausmīgi ēst gribās. „Nē, draugs, Tava īstā problēma ir nepietiekamā ticība Visaugstākajam, kad pievērsīsies īstenajam un vienīgākajam patiesajam ceļa, tu tiks apbalvots ar pārticību ”, uz ko es, vecais, tik ilgi nenovilkšu, atstiepšu kājas no bada, vot iedosi kādu latu, jej bogu, soļošu pa Tavu ceļu, vēl jo vairāk, Tu man liecies baigi foršs. Aptuveni ap šo vietu mūsu dialogs apraujas, bet es vēl neesmu atmetis cerību tikt iekšā kādā Dieva brālībā. Ja Jūs zināt kādu vietu, kur es varētu būt gaidīts, dodiet man ziņu.