vai tas ir normāli, ka katru rītu ir breakdowns par kaut kādiem nenozīmīgiem sīkumiem? un pēc mirkļa jau varu justies labi un domāt " kāda šodien jauka diena!". laikam es vienkārši esmu vislielākais ne-rīta cilvēks ever
| |
|
vai tas ir normāli, ka katru rītu ir breakdowns par kaut kādiem nenozīmīgiem sīkumiem? un pēc mirkļa jau varu justies labi un domāt " kāda šodien jauka diena!". laikam es vienkārši esmu vislielākais ne-rīta cilvēks ever |
|
| |
|
man šķiet, ka man ir garlaicīgākie sapņi ever. tad kad vispār atceros, ko sapņoju (kas nav pārāk bieži), tur notiek tādas aizraujošas lietas kā darba kavēšana vai zobu birstes pazaudēšana. skolas laikā arī vienmēr sapņoju, ka esmu skolā un mācos. :D bērnībā gan man bija ļoti interesanti sapņi, no kuriem daudzus laikam nekad neaizmirsīšu. smadzenes, saņemieties, es ticu, ka jūs varat uzražot kaut ko labāku! |
|
| |
|
vēl nesen par annoying tīņiem domāju, ka es arī dažus gadus atpakaļ biju tāda pati šmara. tagad piefiksēju, ka bieži liekas - tik stulba kā šie tomēr nebiju. tā laikam kaut kāda pieaugšanas pazīme, kad to sāk piemirst. |
|
| |
|
"Manā iekšējā mājā risinājās šis lielais strīds, ko biju sacēlis ar savu dvēseli mūsu guļvietā – manā sirdī." – Augustīns, Atzīšanās, 8. grāmata |
|
| |||
|
Garais ceļš uz Hantimansijsku (V. Lācītis & Š. K. Vāverts)
laikam ir grūti šo grāmatu nesalīdzināt ar "Jelgavu 94", kaut gan, tā padomājot, sevišķi līdzīgas nemaz tās nav. sakrīt tikai 90-to settings un rokmūzikas tematika (kas mūsu literatūrā, protams, nav pārāk bieži sastopama). kopumā man stipri vairāk patika dzīves skaudrās realitātes (un arī patīkamo brīžu) tēlojumi, nevis psihodēliskie tripi, kas gan bija oriģinālu un dīvainu tēlu pilni, bet, šādām ainām stiepjoties pārāk ilgi, sāka garlaikot. grāmata ir pārāk īsa, lai pa īstam iejustos visā notiekošajā. kā tiek minēts pēcvārdā, autoru mērķis nebija izveidot perfekti nostrādātu literāru darbu, - grāmata ir veltījums jaunības dienām un ar tām saistītajiem piedzīvojumiem. varbūt tāpēc arī šeit aprakstītās sviestainās peripetijas līdz galam saprotamas tikai insaideriem. visvairāk man šeit patika valoda - neparastas metaforas un vārdu virknējumi, varoņu specifiskā leksika, tas, ka latvieši krieviski runā ar latviešu burtiem, bet krievi - otrādi u.c. vispār tas, ka šādas grāmatas par andergraundu, alternatīvās mūzikas subkultūrām un jauniešu dzīvi pagājušajā gadsimta beigās Latvijā ik pa laikam parādās, mani ļoti priecē, un ceru, ka tādas būs vēl.
3.5 no 5
|
|||
| |
| |||
|
vēl jāaprod ar that adult life, kad katru dienu atnākot mājās jūtos kā sabraukta siļķe. bet tas, ka tagad esmu kaut kādā veidā noderīga sabiedrībai, vispār atstāj diezgan pozitīvu efektu uz mentālo veselību. labāk ir būt fiziski nevis garīgi sabrauktai.
|
|||
| |
| |||
|
staigāju ar the cure ausīs nezinu kur eju ne tiešā, ne pārnestā nozīmē
|
|||
| |
|
tīru fb taimlainu no visa nevajadzīgā, aizskrolloju tālā pagātnē, kur sāka parādīties kaut kādas ask.fm atbildes. jautātājs: "ko tu novēli saviem ienaidniekiem?" es: "IESKRIET STABA." |
|
| |
| |
|
šodien gāju garām apbedīšanas birojam, kas bija nevis apbedīšanas birojs, bet gan "rituālā aģentūra". arī šajā biznesā vajag radošu pieeju |
|
| |||||
|
pēc mēnesi ilgas sēdēšanas ar diplomu un atzinības rakstu "par teicamiem studiju rezultātiem" zobos laimīgā kārtā esmu tikusi pie darbiņa. kaut arī man bieži liekas, ka esmu baigi slinka, tagad tomēr par iepriecinājumu sev sapratu, cik ļoti man nepatīk sēdēt bezdarbībā, jo atpūsties var tikai tad, ja ir no kā atpūsties. un es tiku tajā vietā, kur visvairāk gribēju! dzīve ir jauka dažreiz.
|
|||||
| |||||
|
nekas nav labāks par zaļu, slapju un dūmakainu mežu. paldies pagājušajai nedēļai par iespēju atkopties no vasaras
|
|||||
| |
| |
|
"nedomā pārāk daudz ne par pagātni, ne par nākotni, jo tagadne ir vienīgais laiks, kurā tu jebkad dzīvosi" |
|
| |||
|
besī ārā tā zāģēšana par to, ka jāmācās eksaktās zinātnes. par humanitārajām pofig, varētu skolā vēl vairāk samazināt literatūras stundu skaitu, lai atrastos vairāk laika svētajai matemātikai. dažiem taču tomēr ir lemts kļūt par apdalītiem kultūras darbiniekiem, nevar visi būt inženieri un datorģēniji
|
|||
| |
|
es, runājot ar mazpazīstamiem cilvēkiem pēc vienas sidra glāzes: "patiesībā jau man dzīvē vispār nav nekādu ambīciju" |
|
| |
|
vakar pie jūras kārtējo reizi lasot smukākos akmentiņus, ko paņemt sev līdzi (tā slimība man ir iedzimta no mammas - viņa no tāla ceļojuma atveda veselu koferi ar okeāna akmentiņiem), izdomāju, ka jātaisa tāda kā apmaiņas programma, lai es pārāk daudz neizzagtu Latvijas dabas vērtības. kad akmentiņi kādu laiku būs pie manis padzīvojuši, vedīšu tos, kuri apnikuši, atpakaļ uz jūru. cerams tikai, ka jaunā vietā viņiem nebūs neomulīgi - kā nekā, katrā jūrmalā akmentiņi ir citādāki. es esmu tā lune, kas tic visādām enerģijām, tā kā apziņa, ka tie nākuši no mūsu pašu jūras, manās acīs ceļ viņu vērtību. tādi akmentiņi ar neko nav sliktāki par, piemēram, manu fancy ametistu, kurš, ja tic reklāmas lapiņām un ezoterikas grāmatām, var novērst visas iespējamās kaites un nelaimes. |
|
| |