dzelve

domāju, vai iet uz to VV koncertu, un ieslēdzot girl math izdomāju, ka ja tur varēs dzirdēt kādas piecas HIM dziesmas, tas ir apmēram 10 eiriki par dziesmu, tā ka vispār jau tīri izdevīgi...

dzimšanas dienas joprojām nav manas laimīgās dienas, bet es pirmoreiz ļoti ilgā laikā taisīšu ballīti un nosvinēšu tā, kā normāli cilvēki to parasti dara. šis laikam ir character development

nekas tā nesaka "esi sveicināta mājās" kā kratīšanās no lidostas pārbāztā 22. autobusā, cenšoties izvairīties no manā virzienā lidojošiem koferiem.
also, mēs Zviedrijā braukājām pa amerikāņu kalniņiem un pacelšanās/nolaišanās ar ryanair bija ļoti līdzīga pieredze. man gan nebija bail, jo nevaru lidošanu uztvert kā reāli notiekošu - man šķiet, ka esmu lidmašīnas simulatorā un logi īstenībā ir ekrāni, kuros rāda mākonīšus

"We all live like we are in a film and act like we've been in one. Unlike our predecessors, we are not truly in charge of our experiences. (..) Contemporary people associate little; their life is flooded by substitutes for any real experience. They do not associate with art and artists, let alone produce art, but go to art galleries to "enjoy" it. They do not play instruments and sing together but go to the concert halls. They do not cherish human relationships and emotional connections but read magazines, look at the television and go to the movies to see how others do it. Life, as true experience, becomes something belonging to others."
/Tomislav Šola/

vienmēr ir forši atnākt uz darbiņu un no paša rīta izmaukt pus vīna pudeli ar kolēģi, kurai jubileja

girbossing tas ir saaicināt pie sevis visus guy friends un likt viņiem skatīties midsommar.
viņi arī pareizi saprata ka viņiem bija jāidentificējas ar to čali kurš beigās nonāca lācī

"kas uz jūsu vairoga var būt labāks, kā tas, kas biedē jūs pašu?"

"nē, man viss ir pilnīgā kārtībā, tikai padomājot par rudeni mazliet gribas nošauties"

čalis uz ielas apstādināja ar tekstu ka "jūs esat tik skaista, brīnišķīga, burvīga, ka man jāapskauž jūsu vīrs, draugs vai mīļākais, vai visi trīs, ko es arī daru"
uzlaboja rītu, bet nu, būtu man KAUT VIENS no šo pozīciju aizpildītājiem, bļin

darba sakarā sanāca noskatīties 1970. gada filmu "Valmieras meitenes" - tā, kā jau daudzas to laiku dokumentālās filmas, bija stipri poētiskāka nekā varētu gaidīt, zinot tikai, ka tas ir par rūpnīcas strādniecēm. visvairāk man patika epizode, kurā komjaunatnes sekretārs prasa, ko viņām vajadzētu, lai viņas būtu laimīgas - 1) kādu atbildi viņš uz šito gribēja saņemt? 2) it kā apjukuši un nedaudz depresīvi agro 20smit cilvēki paši varētu izdomāt sakarīgu atbildi uz šo jautājumu... vēl bija dīvaini saprast, ka viņas pārsvarā ir tikai dažus gadus jaunākas par manu vecmāmiņu, kaut gan neliekas, ka tas būtu bijis tik šausmīgi sen.

izrādās, ka Slampes iedzīvotāji ir slampenieki, nevis slampieši

vakar iesniedzu maģistru un šodien parakstīju līgumu jaunajā darbā
ārprāts, cik ātri viss mainās. tagad sāksies pieaugušo dzīves 2. dublis. tajā pašā laikā man ir lieli plāni vasarai, jo pārāk ilgi biju iespundēta mājās ar to darbu. un kas zina, kas atkal notiks rudenī, lai gan vienalga, tagad tāpat nav jēgas par to domāt. vnk be delusional & live your best life - tas tagad ir mans moto

iet uz kino no rīta ir sirreāla pieredze, iesaku

šis gads pagaidām pret mani ir ļoti labs. vai arī otrādi - es pati pret sevi labāk izturos. nodarbojos ar pozitīvo domāšanu un brīžiem tā dēļ jūtos nedaudz delusional, bet ja tas turpinās tik labi strādāt, man būtībā ir pilnīgi vienalga, ka esmu delusional. jebkurā gadījumā es pasauli piedzīvoju tikai no sava subjektīvā skatupunkta un man nekad nebūs ļauts zināt, kāda ir realitāte un vai tā vispār pastāv tādā veidā, kā mēs to iedomājamies

bieži skatos labas filmas, bet ļoti reti atrodu kaut ko tik sirsniņai tuvu kā romēra le rayon vert

tikko iedomājos: laicīgi jāapasveic A. jaunajā gadā. apskatos - pie viņas tieši 23:55

vakar bijām centra ziemassvētku tirdziņā. tās cepures, šalles un rotaslietas bija diezgan garlaicīgas kā jau parasti, bet pareizā noskaņa bija, jo tikām pie karstvīna un sāka tā snigt, ka regulāri vajadzēja no galvas purināt nost tur izveidojušos kupenu. viens sīkais apsnigušo barona pieminekli nosauca par 'ģed moroz'. interesanti bija dzirdēt, kā caur puteni uz parka pusi nāk krišnaīti - ļoti unikāls papildinājums ziemassvētku tirgum

uzdāvināju sev ziemassvētkos biļeti uz the cure. iekšējais gotu bērns ir pārlaimīgs. jācer vien, ka tas viss netiks 3x pārcelts, jo oktobris viņiem būtu ideālākais laiks..

zibens nodevējs

vot mūsdienās vairs neviens neizdomā tādus nosaukumus kā "Zilizana sirdsdedze"