iedomājies sevi kā neveiklu avio laineri
suverēnā gaisa telpā
kaut kur pa Imantu
smagā alkohola reibumā
planējot

(apsargi viesmīļi bārmeņi
nekam nederīgie apkalpes locekļi)

iedomājies sev blakus melnmatainu teroristi
kuras prāts sajucis ar somiņas saturu
un savu muļķīgo avārijas nosēšanos
uz viņas plecu šaurās ieskrējiena joslas

pēc tam
pamosties autoostā
uz neērta koka soliņa
gaisā patrulē kaijas
atmiņas melnajā kastē
visi ieraksti izdzisuši

bet tavu seju izgaismo bākuguns
košās Ziemassvētku lampiņas

iedomājies sevi
īslaicīgajā aizturēšanas izolatorā
kopā ar vīrieti kuram uz krūtīm
starp biezajiem mūža mežiem
var redzēt senas tetovējumu apbedījumu vietas

un tava galva kā izpletņlēcējs
atkal lēni nolaižas plaukstās

Jānis Rīgas pašvaldības policijā strādā vairāk nekā gadu. Puisis nāk no mazpilsētas, kur dienas temps ir krietni lēnāks. Savu izvēli pārcelties nav nožēlojis, uzsverot galvaspilsētas piedāvātās iespējas sevi attīstīt un tiekties pēc aizvien jauniem mērķiem.

Par savu darbu viņš stāsta ar dzirksteli acīs. Lai gan atzīst, ka pārkāpējiem protokolus raksta ar sakostiem zobiem. Tāpat viņš atzīst, ka sabiedrībā valda dažādi stereotipi, norādot, ka policista tēlu veidojam mēs paši, piešķiram tam dažādas īpašības. ”Ir cilvēki, kuriem savulaik bijusi negatīva pieredze ar policiju. Līdz ar to visiem policistiem piešķir, piemēram, deviņdesmito gadu darba metodes un īpašības,” skaidro Jānis.

Policists atzīst, ka, iestājoties likumsargu rindās, pats lauzis sevī dažādus stereotipus un policistu uzskatījis par pārcilvēku, taču, iepazīstot kolēģus, saredzējis tādus pašus cilvēkus kā ikviens no mums. Tomēr vienu īpašību Jānis īpaši izceļ – tā ir izteikta vēlme palīdzēt otram, jo tā ir lieliska iespēja sevi uzlādēt ar pozitīvām emocijām un sajust eksistences jēgu. ”Ja otram nepieciešama palīdzība policists nevilcinoties dodas palīgā, riskējot pat ar savu dzīvību un veselību,” teic Jānis.

Policists stāsta par vienu atgadījumu, kad devies uz izsaukumu saistībā ar transportlīdzekļa novietošanu tam neparedzētā vietā. Satiekot pārkāpēju, viņš emociju uzplūdā sarunājis daudz lieka, taču policists izturējies laipni un pārkāpējs sācis kaunēties par savu rīcību, līdz atvainojies.

Policists norāda, ka šajā darbā ļoti bieži nākas saskarties ar negatīvi noskaņotiem cilvēkiem, taču vēlas īpaši uzsvērt, ka nevajag radīt ķēdes reakciju. ”Ja tu pret cilvēku izturēsies slikti, iespējams, viņš pārnāks mājās vai aizies uz darbu un pret kādu citu cilvēku izturēsies slikti, un tā tas turpināsies līdz atkal kā bumerangs šīs emocijas atgriezīsies pie tevis paša,” skaidro policists.

Likumsargs pastāsta arī par kādu pozitīvu gadījumu, proti, vienā no patrulēšanas dienām, stāvot pie Brīvības pieminekļa, pienākusi kāda vecāka sieviete. Policists izjautāts, vai viņam ir silti un vai mugurā uzvilcis siltu džemperi un cimdus, lai neapsaldētos. Sieviete no sirds uztraucās par policista veselību un novēlēja izturību.

Cilvēki ir dažādi, katrs ar savām īpašībām un pasaules redzējumu, tāpēc ir jāspēj būt arī labam psihologam, lasīt ķermeņa valodu un spēt cilvēku nomierināt. Jānis atceras vēl vienu gadījumu pie Brīvības pieminekļa. Policists ar pārinieku vēlā nakts stundā ievērojis kādu pusmūža vīrieti, kurš bija izvārtījies dubļos. Vīrietis apturēts un noskaidrots, ka viņš ir lietojis alkoholu un dodas uz Vecrīgu. Policists saprazdams, ka vīrietis turpinās lietot alkoholu un var kļūt par vieglu upuri kabatzagļiem, kā arī agri vai vēlu aizmigs kaut kur uz ielas, domājis, kā situāciju atrisināt. Tajā brīdī iezvanījies iereibušā kunga telefons, taču kungs bijis tādā reibumā, ka nav spējis pacelt klausuli, tādēļ iedevis tālruni Tomašam. Zvanīja kunga sieva. Viņa lūdza vīru pierunāt doties mājās, lai nekas ļauns viņam nenotiktu. Tā nu abi likumsargi vīrieti iesēdinājuši taksometrā un strikti noteikuši pievest pie pašām dzīvokļa durvīm, kur sieva obligāti vīru sagaidīs. Otrās dienas rītā policists saņēmis zvanu no vīrieša sievas, kura pastāstījusi, ka vīrs sveiks un vesels atbraucis mājās, visu izrunājuši un izteikusi pateicību par policista iejūtību. Jānis skaidro, ka tas ir milzīgs gandarījums, ka ar savu darbu vari novērst nelaimi.

Salīdzinot abus darbus, jo dzeja jau arī ir tikai darbs. Jānis skaidro, ka viens otru papildina, taču starp abiem ir konkrēti novilkta līnija. Dzejnieks var rakstīt, neizejot no mājām trīs dienas, vēlāk brīnīties ka kokiem jau izplaukušas lapas, ka nokusis sniegs. ”Viņš pie galda ir gatavs mirt,” smej policists. Par sevi noteicot, ka ir daudz noteiktāks, taču tanī pašā laikā pie situācijām cenšas pieiet vienmēr radoši.

Jāņa lēmumu pārvākties uz galvaspilsētu pamudinājis arī kāds notikums ar bijušo priekšnieku. Tolaik viņam pēkšņi radās veselības problēmas un viņš devies pie ārsta, kurš ieteicis nopirkt vitamīnus, jo par laimi nekas nopietns nebija. Vīrietis devies pie priekšnieka un lūdzis izmaksāt algu par padarīto, bet priekšnieks vien noprasījis, ”Kam tev alga?”. Jānis godīgi pateicis, ka bijis pie ārsta, kurš ieteicis nopirkt konkrētus vitamīnus, taču priekšnieks atteicis, ”Vitamīnus? Ej uz mežu ogas paēd!”. Tajā dienā izmainījās visa dzīve. Pasaule sāka griezties uz otru pusi.

Rīgas pašvaldības policistu rindās ir daudz talantīgu cilvēku pavisam dažādās jomās. Par katru no viņu sasniegumiem mēs no sirds lepojamies, – akcentē Rīgas pašvaldības policijas pārstāvji.