Šodien pusdienlaikā bijām augšā kalnos, braucot uz ziemeļu pusi. Ceļš briesmīgs, lai gan par serpentīnu ceļu to nevarētu nosaukt, bet līkumains, grubuļains un brīžiem šaurs gan tas bija. Burtiski 30-40 minūšu laikā izlīdām no mūžīgās Limas ziemas miglas un nokļuvām kalnu saulītē. Tur ir tik silti! Gribu atpakaļ! :)
Jāmin arī, ka te lejā Limā man ir parādījusies atpakaļ alerģija - man šķiet, ka no putekļainā gaisa. Tur augšā saulītē, šņurpu deguns pazuda, kā nebijis.
Tur augšā Santa Rosas pilsētelē kaut kāda baznīca veltīta protams Svētajai Rozei, kas tur uzcēlusi to vienkāršu baznīcu, vai kaut kā tamlīdzīgi, pēc vīra nāves. Bet varbūt arī nē, es neatceros.
Kamēr vīrieši bija baznīcā, es izgāju ārā pacepināties saulītē. Vai nu vietējie, vai arī peruiešu tūristi zvilnēja koka ēnā un šķiet, ka pusdienoja. Bērni rotaļājās gar zāles laistāmo špricekli. Tad sieviete sauca savu Antōniju, kurš pēc mirkļa jau nāca pie manis ar dzeltenu maisiņu. Es nodomāju, vai nu viņš man ko dos, vai arī ko gribēs ņemt. Piešķīra man 2 saldus ābolīšus :) Gracias!
Tad ieturējāmies ar pāris maizītēm pie auto un iepriekš iegādāto Coca-colu (tikai 410ml pudelītes..), un sākām kratīšanos lejā, jo mācītāju 16os gaidīja kārtējā statujas svētīšana, šoreiz tirgū. Tā kā tante nedaudz kavēja, kurai būtu jāparāda ceļš līdz statujai, viņa mums lika braukt ar tā saucamajiem tuk-tukiem (ja viņus te tā sauc - 3 riteņu motociklus ar jumtiņu), kurā var ievietoties tikai 2 (nu ja saspiežas, tad 3) pasažieri. Man ar mācītāju gadījās slapjais beņķis..... :D Nu, labi, nedaudz slapjais beņķis. Pēc statujas svētīšanas mums iedeva kaut ko alkoholisku, tip kaut kāds kafijas liķieris, bet vairāk likās vnk pēc kafijas ar pienu un vodkas maisījuma. Atstājām viņus vienus tur tusēt.

Ejot cauri tirgum no rīta ar Martu, skatījos apkārt. Acis piesaistīja kāds koši ģērbies nācējs pretī. Klauns. Ar kruķiem un vienu kāju.

Tomas šodien no rīta bija izmucis un kādu laiku nenāca atpakaļ. Kad parādījās pēc plkst. 11, bija atvedis sev līdzi draugu, bet to iekšā nelaidām. Suave un Čančo (Mīkstā un Sivēns) bija ļoti priecīgi viņu atkal redzēt un izošņāja visas viņa spalvas, jo gribēja zināt, kur viņš bijis.

1dien vakarā jau dosimies prom. Caur Amsterdamu uz Londonu, cerams, ka neiekļūsim nekādos starpgadījumos Londonā, jo mums tur jāpaliek viena nakts līdz Rīgas lidojumam.

Redzēju lielveikalā vakuumā iepakotu jūrascūciņu, gaļas nodalījumā.

Bijām Limas centrā. Pilnīgi cits priekšstats par Peru, Limu var rasties, ja dodas uz turieni. Bez maz vai kārtējā metrapole ar daudzstāvenēm, kino, bāriem, teātriem utt. Lai nu kā, esmu priecīga, ka vispirms bijām Carabayllo (Karabaiļjo) un tad tikai centrā. Centrā cilvēki ir arī garāki un arī ar gaišākām sejas ādām, jo radinieki bijuši spāņi.

Redzēju okeānu. Pieskarties gan tam nesanāca. Nav tik vienkārši no klints tikt lejā, lai gan okeāns pavisam tuvu bija. Sērfotājus arī aplūkoju pa gabalu.

Pa nakti palikām viesnīciņā, kur dzīvoja arī 3 mazi cīsiņi, kad tie sunīši skrēja, izskatījās pēc levitējošām resnām sardelītēm :D Sunīši bija līdzīgi tiem Skotu terjeriem, vai kā to sunīti no filmas "Maska" sauc.

Nu jau atpakaļ Carabayllo. Nedaudz atgriežamies realitātē, jo tā kārtīgāk tikām pie interneta un jāpārbauda darba e-pasti utml.

Un kas lai to būtu domājis, bet filmu Horrible Bosses redzēju Limā. Angļu valodā.

Par spāņu valodu - cenšos to izmantot, jo Carabayllo reti kurš angļu valodu prot. Tad nu ar savu niecīgo vārdu krājumu cenšos iztikt, kā arī plātot rokas. Daudz maz sanāk. Katrā ziņā skaitīt spāniski daudz maz protu, parādīt, ko man vajag, daudz maz arī, pat sapratu, ka Martai mājās ir 3 mazi kucēni, kam problēmas ar actiņām un vetārsts šprici pakaļā sadūris; un vakar te esot lietus lijis, kamēr mēs Limas centrā bijām.

Sveiciens no Peru, Limas!

Te visi cilveeki ir mazinji un brauc kaa maniaki. Ja tu nezini, kur tev ir taure, tad labaak neseesties pie stuures. Visas blondiines no Latvijas sen jau buutu nosirmojushas...

Dziivojam pie maaciitaaja, kam ir triis sunji - Tomas, S.. (kaut kas) un Chuncho vai Chancho, kas noziimee siveens :D Vinjsh arii izskataas taads nedaudz nobarojies purninja rajonaa.

Veicu pierakstus mazajaa kladiitee, taa kaa, kad atbraukshu, tad gan jau ka sarakstiishu un publiceeshu. Tagad tik nedaudz tiku pie neta.

Gulta man ir, eest man dod un karstais uudens mums arii tiek pieshkjirts. Tikai 1/3 Limas iedziivotaaju vispaar ir uudens maajaas. Dziivo vinji paarsvaraa shkjuuniishtipa maajaas (veelaak arii buus bildes).

Dzied vinji ljoti slikti un shkjiibi. Shodien vienaa dievkalpojumaa, kuraa bijaam liidzi maaciitaajam, beidzot bija cilveeki, kas daudz maz prot dziedaat.

Te ir ziema. Ljoti auksti nav, bet dzhemperi vajag. Visu laiku migla un kalnu galotnes nevar redzeet. Shodien pirmo reizi redzu sauli, liidz ar to arii kalnu galotnes.
Melnzemes vinjiem praktiski te nav. Puteklji un akmenji.

Seezhot te un rakstot, dzirdu tikai tauru skanjas, jo atrodamies blakus vienai no lielajaam ielaam.
Jaa, celji te arii ir diivaini. Briizhiem labaaki kaa Latvijaa, briizhiem vnk grants (smilshu) celjsh. Viens no galvenajiem celjiem aaraa no Limas arii ir pa zemes celju.

Bet priekshaa ir veel visa nedeelja un veel nedaudz, taa kaa piedziivot veel naaksies daudz ko.

P.S. Te ir daudz sunju un gruzhu uz ielaam, no tiem gruzhiem sunji lasa aaraa autinjbiksiites un eed. Labu apetiiti!

Adios!