Šodien pusdienlaikā bijām augšā kalnos, braucot uz ziemeļu pusi. Ceļš briesmīgs, lai gan par serpentīnu ceļu to nevarētu nosaukt, bet līkumains, grubuļains un brīžiem šaurs gan tas bija. Burtiski 30-40 minūšu laikā izlīdām no mūžīgās Limas ziemas miglas un nokļuvām kalnu saulītē. Tur ir tik silti! Gribu atpakaļ! :)
Jāmin arī, ka te lejā Limā man ir parādījusies atpakaļ alerģija - man šķiet, ka no putekļainā gaisa. Tur augšā saulītē, šņurpu deguns pazuda, kā nebijis.
Tur augšā Santa Rosas pilsētelē kaut kāda baznīca veltīta protams Svētajai Rozei, kas tur uzcēlusi to vienkāršu baznīcu, vai kaut kā tamlīdzīgi, pēc vīra nāves. Bet varbūt arī nē, es neatceros.
Kamēr vīrieši bija baznīcā, es izgāju ārā pacepināties saulītē. Vai nu vietējie, vai arī peruiešu tūristi zvilnēja koka ēnā un šķiet, ka pusdienoja. Bērni rotaļājās gar zāles laistāmo špricekli. Tad sieviete sauca savu Antōniju, kurš pēc mirkļa jau nāca pie manis ar dzeltenu maisiņu. Es nodomāju, vai nu viņš man ko dos, vai arī ko gribēs ņemt. Piešķīra man 2 saldus ābolīšus :) Gracias!
Tad ieturējāmies ar pāris maizītēm pie auto un iepriekš iegādāto Coca-colu (tikai 410ml pudelītes..), un sākām kratīšanos lejā, jo mācītāju 16os gaidīja kārtējā statujas svētīšana, šoreiz tirgū. Tā kā tante nedaudz kavēja, kurai būtu jāparāda ceļš līdz statujai, viņa mums lika braukt ar tā saucamajiem tuk-tukiem (ja viņus te tā sauc - 3 riteņu motociklus ar jumtiņu), kurā var ievietoties tikai 2 (nu ja saspiežas, tad 3) pasažieri. Man ar mācītāju gadījās slapjais beņķis..... :D Nu, labi, nedaudz slapjais beņķis. Pēc statujas svētīšanas mums iedeva kaut ko alkoholisku, tip kaut kāds kafijas liķieris, bet vairāk likās vnk pēc kafijas ar pienu un vodkas maisījuma. Atstājām viņus vienus tur tusēt.

Ejot cauri tirgum no rīta ar Martu, skatījos apkārt. Acis piesaistīja kāds koši ģērbies nācējs pretī. Klauns. Ar kruķiem un vienu kāju.

Tomas šodien no rīta bija izmucis un kādu laiku nenāca atpakaļ. Kad parādījās pēc plkst. 11, bija atvedis sev līdzi draugu, bet to iekšā nelaidām. Suave un Čančo (Mīkstā un Sivēns) bija ļoti priecīgi viņu atkal redzēt un izošņāja visas viņa spalvas, jo gribēja zināt, kur viņš bijis.

1dien vakarā jau dosimies prom. Caur Amsterdamu uz Londonu, cerams, ka neiekļūsim nekādos starpgadījumos Londonā, jo mums tur jāpaliek viena nakts līdz Rīgas lidojumam.