es varu iedziļināties, bet nekad ne pamatīgi vai līdz kādam galam.
piemēram, mani ļoti aizrauj kaut kas tāds kā seni prūši, bet tikai kā noslēpums. es - pasarg' dies' - nemācīšos tos viņu vārdus un nebraukāšu pa vecām kapsētām kā baltu pētnieki, bet tai pat laikā man tas būs ļoti svarīgi. svarīgs noslēpums.
man pat konkrēti nepatīk tie baltu pētnieki vai citi. un arī arheologi liekas vien tādi kapeņu apgānītāji. bet savā ziņa labi, ka viņi pakasa to aprakto. kā ir tās smaržas drukātās - tādas, kas ož tikai, kad patrin. pat filmas tādas ir, kur līdzi nāk smaržu palete. (iesaku!)
bet nav runa tikai par kādām vecām baltu valodām vai kut ko, kas varētu būt manas saknes. tikpat lielā mērā man interesē patrīties gar Āziju vai kādu Čīli. tīri tā uzmest aci - varbūt man uzkrīt Lucky7 un kaut kas saslēdzas un atklājas.
par tām valodām - lai kā man nepatiktu valodnieki, konkrēti latviešu filologi visādi - manī pašā arī ir šāda kaislība. bet tieši kā kaislība, ne kā zinātne. man neptīk runāt svešvalodās, bet man patīk saprast citu valodu uzbūves, bet neapaudzēt tās ar masu un visādiem slengiem un intonācijām. paturēt galvā tikai šo priekšstatu kā tīru produktu, lai varētu izmantot savā pasaules modelī. es vēlos tikai pamatelemntus. lai varētu pierādīt to, par ko esmu iekšēji pārliecināta - ir sarunāts tik daudz lieka, un tādēļ doma kluvusi šaura un aplami pieņēmusi 1 virzienu, bet tā varētu spīdēt uz visām pusēm. ja vien mēs nebaidītos atteikties no vienvirziena.
nebaidītos atteikties no tā, kas mūsu ausīm skan kā mūzika - no liekvārdības skanīguma, kas apaudzē runātāju kā ar siltu mēteli, ko viņš uzskata par savu personību. ja vien mēs noticētu, ka mūzika ir nevis tur, kur tā skan, bet tur, kur klausās - un runa nav par ausīm, jo mūzika var būt nošrakstā, rakstītā tekstā, un arī bez tā. mūzika vienkārši pastāv un tā nepazudīs, pat ja pazudīsim mēs, pazudīs valoda vai dzirdīgas ausis. tā paliks stabila kā vienādojums. attiecības ir mūžīgas, pat ja daļsvītras abās pusēs ir nekas.