es mirstu - es dzīvoju
http://viss.ir/izstade

'pasākumā ar māksliniekiem' man likās es pastāstīju par daudz, bet arī atrunāju to, sakot, ka es negribu baidīties no teksta un tāpēc saku, cik man ir sakāms, jo forma to atļauj. taču, kad es to stāstīju, man likās, ka man acīm priekšā ir mati un es runāju uz iekšu. ka es ar visu savu privātumu esmu šausmīgi tālu no tiem, kas stāv apkārt, ka pat acis man skatās uz iekšu.. it kā es patiešām būtu nomirusi, bijusi tur, redzējusi un tagad mums te tāda pasēdēšana ar bildēm, kā tad tur gājis. visu laiku mazliet bažas par to, ka sen esmu pārkāpusi kaut kādu svarīgu ētisko robežu, un kas vēl sliktāk - jūtos droši, to pārkāpusi. un esmu pat otrā pusē uzslējusi veselu pasauli.
kuratore pienāca, pateica komplimentus par atbilstošāko iecerei, bet arī tie skanēja kā no tāluma. pēctam paskatījos bildēs uz sevi atkal un arī pati sev salikos jau aizbraukusi.