18:47
Tik savādi vērot tv ekrānā smaidošu, dziedošu un dejojošu Cilvēku, zinot, ka pirms pāris stundām viņš pārvērties pelnos...
(ir doma)
Tik savādi vērot tv ekrānā smaidošu, dziedošu un dejojošu Cilvēku, zinot, ka pirms pāris stundām viņš pārvērties pelnos...
uz brīdi izskrēju no darba, lai aizjoņotu līdz veikalam pēc piena un maizes. pie maizes stenda līkņāja gara auguma vīrietis sirmu galvu un... es nepatikā atrāvos no viņa gabaliņu tālāk. smaka. nezinu. urīna, netīrības vai vienkārši slikti izžāvētu drēbju nejaukā dvinga, bet tik nepatīkama. pēcāk pie kases iegadījos viņam tieši priekšā un atkal sajutos neērti, pie tam diezgan tizla iemesla pēc. nobijos, ka kāds var padomāt, ka nenosakāmās izcelsmes smaka nāk no manis. un tad, savācot savus pirkumus, nejauši uzmetu acis viņa iepirkumu kaudzītei. kaut kādu rupji malto putraimo paciņa, baltmaizes kukulītis, lielā 2l alus pudele un... iepakojums ar kafijas krējumiņiem. viss. man kļuva viņa žēl un ļoti gribējās ieskatīties sejā. šķita, ka ieraudzīšu tur nelaimīgu kaut kādu iemeslu pēc pagrimuša kādreiz gudra, inteliģenta cilvēka seju. nepaskatījos. pēkšņi spēcīgas empātijas dēļ sajutu, ka viņs noteikti jau sen ir ievērojis, ka cilvēki viņu appēta un pieļauju, ka ar riebumu acīs. izgāju no veikala un pāri gāzās nenormāli daudz emocijas: kopības sajūta ar viņu (nez no kurienes un kāpēc), žēlums, mīļums, ārprātīga doma, ka es varētu viņam piedāvāt savu vannas istabu un veļas mašīnu un tas, ka viņš tāds negrib būt, bet apstākļi viņu tādu padara.
vistrakākais ir tas, ka visas šīs emocijas un attieksmes maiņu izsauca tas nevainīgais kafijas krējumiņu iepakojums. ko viņš ar to darīs? pielies kafijai? varbūt grib kādu pacienāt ar kaut ko, kas ir ārpus parastības?
Kolēģe man iestāstīja, ka esot labi sakoncentrēties un sarakstīt visu, kas tracina un riebjas, lai pēcāk izanalizētu, kā dzīvot sevi netraumējot. Tad nu rakstīšu arī:
- pārspīlēta pieklājība un etiķete pat privātā sarakstē, runājot par ēdiena receptēm, demonstratīvi rakstītais Tu ar lielo burtu, it kā tas burts izteiktu un noteiktu cieņas pakāpi
- stulbi jautājumi, kas liecina nevis par to, ka es nemāku pastāstīt, bet par to, ka klausītājs nav spējīgs klausīties un pārņemts ar sevi koncentrējas uz savu jautājumu nevis uz manu stāstu
- stāsti, ko kompānijās stāsta vecākā gadagājuma ļaudis un kuri atkārtojas ar tik biedējošu precizitāti, ka vārds vārdā jau zinu sekojošos teikumus, sejas izteiksmes un pat reakcijas, kuras tiek gaidītas
- cilvēki, kas nezin, ka pasaulē jau sen ir izgudrotas austiņas. mūzikas klausīšanās mobilajā telefonā autobusā, vilcienā, uz ielas
-mazu bērnu aktivitātes vietās, kur tās traucē apkārtējiem : kinoteātrī pieaugušo seansos, teātrī, koncertos, bibliotēkā. pie šī paša punkta jauno māmiņu pārliecība, ka visiem viņas bērns ir jāmīl par to vien, ka viņš ir un ka tikai viņš ir personība ar savām tiesībām, apkārtējo vienīgā sūtība pasaulē un pienākums šīs tiesības respektēt un īstenot
- atkritumu izmētāšana pa visurieni : mežā, pļavā, ap soliņu parkā, spļāvienu un puņķu atstāšana uz ietves. īpaši tad, kad laukā piesalst
- cacas, kuras pašas nesaprot, cik tukšas, neinteresantas un pārejošas viņas ir
- tas, ka cilvēki nelasa, neklausās, nedzird (labi, tā ir privāta lieta, bet diemžēl tā notrulina, ka tas ir manāms, iesākot jebkuru sarunu)
- ļaudis, kas izskatās pēc brūni nožāvētām vistām vai sasietiem šķiņķiem, bet vīpsnā par tiem, kas ir dabiski
- latvieši, kas nicīgi izsakās par Latviju, atdalot to no sevis kā kaut ko atsevišķu, pastāvīgu veidojumu, kas eksistē neatkarīgi no cilvēkiem, kas tajā dzīvo
- augstprātīgi, pat pamatskolu nepabeiguši emigranti, kas dažādu apstākļu spiesti pamet Latviju, bet pēc tam no augšas māca, kā te dzīvot un visus palicējus uzskata par idiotiem un lūzeriem
- cepšanās par TV šoviem, seriāliem u.c. tamlīdzīgiem veidojumiem tādā mērā it kā no tā būtu atkarīga turpmākā cilvēces attīstība vai vismaz Latvijas iziešana no krīzes situācijas
- žultaini komentāri interneta diskusijās un bezjēdzīgi strīdi ar klapēm uz acīm un ausīm
- vardarbība pret dzīvniekiem
- cilvēki, kas regulāri kaut ko sola, bet gandrīz nekad neizpilda. turpina solīt un paši tic tam, ko sola
- smēķētāji tur, kur apkārt nesmēķē vai, piemēram, uz kaimiņu balkona, pārvēršot vasaras vakara smaržojošo gaisu par rīkli aizžņaudzošu smārdu. es nekoķetēju ar šo sajūtu, cigarešu dūmi man patiešām aizsit elpu un rada sajūtu, ka nevaru paelpot
- kaimiņš, kurš pavasara ziedēšanas viducī svilpodams nozāģē vecu, pilnos ziedos ziedošu kastaņkoku, tāpēc, ka viņam istabā par maz saules esot
- virtuālās vides viena iekopēta pantiņa standartapsveikumi, nosūtīti saliekot ķeksīšus pie visiem kontaktu vārdiem
- pokemonu rakstības stils, vārdu izkropļošana, deminutīvu pārspīlēta lietošana, pieturzīmju nelietošana, jebkura teksta pārvēršana par nebaudāmu vervelējumu
- vandālisms, apmātība ar to, ka jāsalauž, jānoķēpā, jāsagrauj viss, ko cits radījis, sākot ar bērnu uzceltu sniegavīru un beidzot ar autobusa pieturu vai mākslas instalāciju parkā
- reliģiski fanātiķi, kuri savu dzīvi velta nevis tam lai pildītu savas ticības baušļus, bet tam, lai nosodītu, jauktos citu dzīvēs un censtos padarīt citus līdzīgus sev
- patiesībā jebkurš fanātisms, kas izslēdz citādu gaumi, domāšanu, jušanu.
Jūtu, ka visvairāk man riebjas tas, ka šķiet šis saraksts nekad nebeigsies, un tā varētu turpināt bezgalīgi. Pieļauju, ka esmu šausmonīgi negatīva. Rīt rakstīšu to, kas uzlabo dzīves kvalitāti un garšu. Tad vismaz nevajadzēs satraukties par saraksta garumu un nebeidzamību.
ak tu mī un žē. izrādās, ka vairāk kā mēnesi neesmu te ieskatījusies. protams, sagaidīju tik ilgoto atvaļinājumu, kuru lielās tveices dēļ lielākoties pavadīju ar pēdām mākoņos un degunu grāmatās. izrādās, ka biju pašpietiekama, un pat virtuālu izpausmi adresētu visiem un vienlaicīgi nevienam man nevajadzēja.
tagad pamazām atgriežos ārpus-atvaļinājuma laika plūsmā, un pamazām arī ieradumi atgriežas viens pēc otra.
jauna gaidīšana un ilgas arī klāt. gribu rudeni. šogad šķiet vasara ir nogurdinājusi pa īstam. visus. cilvēkus, dzīvniekus, puķes dārzā, kokus, kuri jau vasaras vidū sāka izrādīt rudenīgas dzeltēšanas pazīmes. gribas to nosacīto pabeigtības sajūtu un pirmsM(N)iega sajūtu, kas pārņem rudenī. dūmus, trūdošu lapu smaržu, aukstās rīta miglas. nu, un ka visi, kam to saku, sāk bļaut, lai apklustu un ka vasara vēl jāturpina? tāpat viss notiks, kā notiks. būs labi un pat, ja nebūs labi, tāpat būs labi. he he
Drausmi krīt uz nerviem cilvēki, kas vislaik par kaut ko zviedz, pie kam šo savu īpašību uzskata par kaut ko slavējamu un demonstrējamu visos laikos un gadalaikos. Ikdienā satiekoties jau sen tapis skaidrs, ka nav jēgas runāt par ko nopietnu un sev svarīgu, jo tāpat nekad nebūs skaidrs, ko sarunu biedrs par to domā un vai tas, ko viņš skaļi pauž ir pa nopietnam vai kārtējais tikai viņam saprotamais jociņš. Tagad tu cilvēks atver oranžo portālu, lai ieraudzītu, ka smējīgā persona atkal bildi nomainījusi. Miniet trīs reizes, kāda tā tagad ir. Zobi pa visu horizontāli un nekam citam īstenībā tur vairs vietas nepietiek. Nekam citam vietas nepietiek šķiet ne tikai bildē, bet arī dzīvē. Diez kurā brīdī cilvēkam iestājas apziņa, ka raudāt brīdī, kad to gribas darīt ir daudz nesmieklīgāk par situāciju, kad cilvēks nekontrolēti smejas un staro pa visu ģīmi, lai gan pa gabalu samanāms, ka viņam nu nemaz nav labi un organiskākas būtu izpausmes kas pretējas demonstrētajām.
Domas par gaidāmo dienas karstumu šorīt izdzina mani laukā pagalmā. Krūmiņos uz soliņa pasēdēt. Tad nu sēdēju kā grūša tante un klausījos kā sīči savas spēlēs otrā pusē krūmiem pie smilšu kastes spēlē. Īstenībā pasaulē nekā jauna. Tā pati vecā spēlē, kas kādreiz saucās ''paspēlēsim mājās'', izrādās tagad saucas tieši tāpat. Divas kādas apmēram otrās klases meitenītes dalīja lomas savā starpā un vēl starp trīs puisiešiem, kuri šķiet bija nedaudz jaunāki. Kura būs māte, kura meita, kuri bērni un mātes māsas. Tur bija tāds radurakstu jūklis, ka man spēlē nepiedaloties, viss drīz vien nojuka. Pie kam sīkajiem šķiet arī ik pa laikam juka, jo viena no meitenēm neapmierinātā balsī pa reizei iesaucās: ''Nē, es neesmu mamma''. Bet tas nu tā proza. galvenā šīs lugas aina bija tā, kad tika dalīti un pārdalīti vārdi. Kura nu tur Samanta kura Esmeralda. Ha ha. Tad uz jautājumu: ''Marek, kas tu būsi?'' , atskanēja atbilde visai izbrīnītā toņkārtā: "Mareks". ''Nē tā nevar, vajag citu''. ''Bet es esmu MAREKS''. ''Nu labi, tad esi Mareks''. Šitais tik daudziem pieaugušajiem pietrūkst.
Urāaaaaaaaaaaaaaaaaa! Rit mana pēdējā darbdiena pirms ilgi gaidītā un pelnītā atvaļinājuma. Un laiks atkal tik vasarīgi jauks un apmeklētāji tik mīļi un smaidīgi un vispār dzīve ir forša.
Vakar skatījos filmu Nowhere boy. Protams, sen zināju, ka tāda ir un ka vajadzētu noskatīties arī zināju, bet vakar sapratu, ka man to vajag tieši tagad. Bija jau tīri interesanti, varbūt tāpēc, ka zinu visai daudz gan par Bītliem, gan par Lenonu. Bija laiks, kad bezmaz no galvas zināju visu Hantera Deivisa sarakstīto Bītlu autorizēto biogrāfiju. Pieļauju, ka ļaudīm, kas ar tādu slimību nav nekad slimojuši, daudzi notikumi būtu miglaini izprotami un daudz kas paliktu vispār nepamanīts, kā lieka garšviela ēdienam, bez kuras viss būtu tāpat un tikai lietpratējs pamanītu garšas atšķirības. Neesmu dzīvojusi 50-60 to gadu Anglijā, tāpēc grūti spriest, bet šķiet, ka noskaņa bija un sajūtas par to laiku arī. viena no filmas pozitīvajām ietekmēm bija tas, ka šorīt uz darbu taisoties datorā atvēru mapīti ‘’Lenons’’ un klausījos, klausījos… sen nebiju tā darījusi.
Šī diena ir jauka. Ja vien nezvanītu visādas mārketinga firmas un neuzbāztos ar saviem tupajiem jautājumiem par manu privāto dzīvi.
šodiena velkas tāpat kā iepriekšējās pāris diena un tāpat kā droši vien nākamās vismaz trīs. gaidu atvaļinājumu. tik ļoti, ka darīt vairs nespēju neko, domas pie darba neturas, visu gribas atlikt uz pēc tam, uz pēc atvaļinājuma. tā arī daru. jāatzīst gan, ka šāda attieksme pamatīgi pagarina dienas, stundas, minūtes, sekundes un pārējās laika mērvienības līdz darbdienas beigām. savukārt tas pamazām liek nobrukt prātam. rezultātā es tagad darba dienas viducī, nenormāli karstā, iepriekšējo svelmaino dienu pietvaicētā telpā dzeru KARSTO ŠOKOLĀDI. man ir slinkums runāt, kustināt lūpas, locīt mēli un domāt, domāt par ikdienu.
***
Kaimiņtante. Vispār jau viņai tāpat kā visiem cilvēkiem bija vārds un uzvārds, bet man viņa bija un ir Kaimiņtante. Tas tik organiski saskan ar viņas veidolu manās atmiņās, ka pieaugušā cilvēka nopietnībā, gribot atcerēties viņas pasē rakstīto vārdu, man pat nedaudz jāpiepūlas.
Viņa bija īpaša. Vēl viens cilvēks no manas bērnības, kurai vienmēr bija priekš manis laiks un kura mani uzskatīja par tādu pašu vērā ņemamu radījumu kā tos, kas bija vismaz pusmetru garāki un/vai gudrāki par mani.
Viņa bija īpaša, jo viņai istabas stūrī stāvējā manta, kādas nebija nevienā citā man zināmā mājā vai dzīvoklī. Stelles. Tā nebija nekāda butaforija vai skaistuma priekšmets. Katru dienu Kaimiņtante ierausās stellēs un auda segas, spilvendrānas, aizkarus. Bet es sēdēju viņas gultā, šķirstīju foto albumus un grāmatas, šūpoju kājas un klausījos abām ausīm. Stāstu bija tik daudz, un dažādi tie bija.
Dažreiz man liekas, ka viņa manā galvā veidojusi kultūras slāni, kas kalpo par lietu mērauklu visu manu turpmāko dzīvi. Man mazam bērnam tika stāstīti stāsti par viņas bērnību un jaunību, no viņas es uzzināju leģendu par Turaidas Maiju, neskaitāmu literatūras klasiķu darbu saturu, slavenu mākslinieku gleznās atainotos stāstus, dzirdēju latviešu un ārzemju personību vārdus, par kuriem saprotams pirms tam neko nebiju zinājusi,.
Kad mana mamma nedaudz satraukta Kaimiņtantei jautāju, vai es viņai netraucēju, manām ausīm tik patīkami skanēja vārdi: ’’Lai jau. Man tā īsāks laiks’’
Bija vēl īpašas dienas, kad viņa saplūca dārzā kaudzi puķu, izstūma no šķūnīša savu divriteni, bet es skrēju mammai jautāt, vai drīkstu braukt līdzi. Tad mēs abas braucām uz kapiņiem pie Kaimiņtantes vīra un dēla. No pieaugušajiem biju pa ausu galam dzirdējusi, ka abi viņas dzīves svarīgie cilvēki aizgājuši viens pēc otra un to, ka Kaimiņtante tad kļuvusi savāda un pat samaņu zaudējusi. Man tas izklausījās tik biedējoši un dīvaini. Tā, ka par to nedrīkst ne jautāt, ne runāt. Tās bija manas slepenās noklausītās zināšanas, par kurām es viņai ne reizi neieminējos, bet uz kapiņiem mēs braucām kopā. Gājām uz aku pēc ūdens, un kamēr viņa salika puķes un nogrāba sabirušās lapas un zariņus, es staigāju pa taciņām un aplūkoju pieminekļus.
Šīs sajūtas mani pārņēma neilgi pirms Jāņiem. Uz darbu ejot, es pieķēru sevi, ka domāju un jūtos tieši tā. Tajā pašā laikā atmiņā radās tēli, kas lika saprast to, ka tā notiek katru gadu. Šis nebija nekāds izņēmums un nebija nekas pārsteidzoši pirmreizējs. Pieļauju, ka tā notiek ar visiem. Tikai katram ir citādi iemesli, citas vietas un laiki, citādi stimuli, kas aktivizē konkrētās atmiņas.
Vasaras smaržas, saules radītas pieskāriena sajūtas uz ādas, kaut kur zemapziņā esošā doma, ka tuvojas vasaras saulgrieži… un tās bija klāt. Ainas no bērnības. Tādas, ko es jau sen biju aizmirsusi, kurām šodienas ikdienībā jau sen vajadzētu būtu zudušām, jo tās bija reizes, kad nenotika jau nekas ekstremāls, nekas tāds neparasti pārsteidzošs, ar ko lielīties nākamajām paaudzēm un stāstīt draugu lokā, lai izceltos uz pārējo fona ar savu vienreizīgumu.
***
Mēs tolaik vēl dzīvojām nelielā mājiņā netālu no pilsētas robežas. Tur bija puķu dārziņš, kurā auga tikai puķes, jo manai mammai tā patika - nestādīt kartupeļus un burkānus blakus lefkojām un vasaras frēzijām. Tāpēc Puķu Dārzs, kuram apkārt sētiņa un atsevišķa ieeja. Manam lielajam brālim, tolaik jau vidusskolniekam, bija draudzene, kura vakaros kopā ar mani pavisam mazu bērnudārznieci sēdējā tajā dārziņā, no puķēm taisīja princeses un stāstīja man brīnumainus stāstus, kuri tik ļoti, ļoti sadzīvoja ar vasaras vakara mieru, ka man tolaik šķita, viņa tos sacer uz vietas. Klausījos vaļā muti un gribēja kaut tas nekad nebeigtos. Ne šī vasaras puķu smarža, ne pienainais siltums, kāds jūtams tikai jūlija siltajos vakaros un naktīs, ne šie stāsti.
Nedaudz vēlāk, kad biju iemācījusies lasīt un kāri ēdu grāmatas (tā šo nodarbi manā izpildījumā nodēvēja mamma), es nejauši uzdūros grāmatai, kurā bija šie stāsti. Annas Sakses ‘’Pasakas par ziediem’’. Tagad ar pieaugušā acīm atpakaļ veroties, nedaudz apbrīnoju to meiteni, kas veltīja savus vakarus, lai mazam bērnam īstu ziedu vidū uzburtu ziedu pasaku ainas. Būtu interesanti viņu tagad satikt un pajautāt, vai arī viņas atmiņā tas saglabājies. Droši vien tad izveidojās kāda daļiņa manas sapratnes par dzīvi, par skaisto un bez šiem uz brīdi aizmirstajiem vakariem es noteikti būtu citādāka.
tad nu arī es mēģināšu te kaut ko rakstīt. līdz šim virtuālajās dienasgrāmatās esmu piedalījusies tikai kā lasītājs, kā viesis, kā garāmgājēja.
tagad mēģināšu iekāpt dziļāk :)
pēdējās dienās man kaut kā izdevās noapaļoties un sev iestāstīt, ka dzīvē viss notiek tā kā tam jānotiek un ka nevajag izvērst baigu pārdzīvojumu par to, kas jau ir izdarīts un nav atpakaļ vēršams. vēl jo vairāk gadījumā, kad būtībā jau notikušais bija organiski un dabiski attīstījies līdz tādam izvērsumam, un kaut kādas dvēseles paģiras rodas ne jau no iekšienes, bet tad, kad aiz laika pārpalikuma galvā sāk rosīties domas par pasaules izskatu un pareizo uzbūvi nevis no savējā, bet apkārtējo cilvēku skatu punkta. ja atmet šo iestatījumu, kas saucas "pārējo domas par mani un manu (īstenībā mūsu) rīcību", viss ir kārtībā.
kārtībā ir arī tad, kad atceros apskaidrības mirkli, kad pēkšņi sapratu, ka cilvēki par mums runā tikai runāšanas pēc, lai būtu, ap ko "mēles patrīt". viņiem ir vienalga, un viņu dzīves nopietnā veidā tas neietekmē. ielaižot šīs klačas sevī, vienīgais apdraudējums tiek vērsts uz mums, graujot mūsu attiecības un bojājot mūsu sajūtas, iedragājot jūtas un liekot sajusties atkailinātam pūlī, kurš par tevi zin tikai virspusējas lietas...