Viss parasti beidzas ar beigām - Komentāri

duramente

21:13

Domas par gaidāmo dienas karstumu šorīt izdzina mani laukā pagalmā. Krūmiņos uz soliņa pasēdēt. Tad nu sēdēju kā grūša tante un klausījos kā sīči savas spēlēs otrā pusē krūmiem pie smilšu kastes spēlē. Īstenībā pasaulē nekā jauna. Tā pati vecā spēlē, kas kādreiz saucās ''paspēlēsim mājās'', izrādās tagad saucas tieši tāpat. Divas kādas apmēram otrās klases meitenītes dalīja lomas savā starpā un vēl starp trīs puisiešiem, kuri šķiet bija nedaudz jaunāki. Kura būs māte, kura meita, kuri bērni un mātes māsas. Tur bija tāds radurakstu jūklis, ka man spēlē nepiedaloties, viss drīz vien nojuka. Pie kam sīkajiem šķiet arī ik pa laikam juka, jo viena no meitenēm neapmierinātā balsī pa reizei iesaucās: ''Nē, es neesmu mamma''. Bet tas nu tā proza. galvenā šīs lugas aina bija tā, kad tika dalīti un pārdalīti vārdi. Kura nu tur Samanta kura Esmeralda. Ha ha. Tad uz jautājumu: ''Marek, kas tu būsi?'' , atskanēja atbilde visai izbrīnītā toņkārtā: "Mareks". ''Nē tā nevar, vajag citu''. ''Bet es esmu MAREKS''. ''Nu labi, tad esi Mareks''. Šitais tik daudziem pieaugušajiem pietrūkst.