Viss parasti beidzas ar beigām - ķēde

19:17 - ķēde

uz brīdi izskrēju no darba, lai aizjoņotu līdz veikalam pēc piena un maizes. pie maizes stenda līkņāja gara auguma vīrietis sirmu galvu un... es nepatikā atrāvos no viņa gabaliņu tālāk. smaka. nezinu. urīna, netīrības vai vienkārši slikti izžāvētu drēbju nejaukā dvinga, bet tik nepatīkama. pēcāk pie kases iegadījos viņam tieši priekšā un atkal sajutos neērti, pie tam diezgan tizla iemesla pēc. nobijos, ka kāds var padomāt, ka nenosakāmās izcelsmes smaka nāk no manis. un tad, savācot savus pirkumus, nejauši uzmetu acis viņa iepirkumu kaudzītei. kaut kādu rupji malto putraimo paciņa, baltmaizes kukulītis, lielā 2l alus pudele un... iepakojums ar kafijas krējumiņiem. viss. man kļuva viņa žēl un ļoti gribējās ieskatīties sejā. šķita, ka ieraudzīšu tur nelaimīgu kaut kādu iemeslu pēc pagrimuša kādreiz gudra, inteliģenta cilvēka seju. nepaskatījos. pēkšņi spēcīgas empātijas dēļ sajutu, ka viņs noteikti jau sen ir ievērojis, ka cilvēki viņu appēta un pieļauju, ka ar riebumu acīs. izgāju no veikala un pāri gāzās nenormāli daudz emocijas: kopības sajūta ar viņu (nez no kurienes un kāpēc), žēlums, mīļums, ārprātīga doma, ka es varētu viņam piedāvāt savu vannas istabu un veļas mašīnu un tas, ka viņš tāds negrib būt, bet apstākļi viņu tādu padara.
vistrakākais ir tas, ka visas šīs emocijas un attieksmes maiņu izsauca tas nevainīgais kafijas krējumiņu iepakojums. ko viņš ar to darīs? pielies kafijai? varbūt grib kādu pacienāt ar kaut ko, kas ir ārpus parastības?