Viss parasti beidzas ar beigām - Komentāri

duramente

11:11

Kolēģe man iestāstīja, ka esot labi sakoncentrēties un sarakstīt visu, kas tracina un riebjas, lai pēcāk izanalizētu, kā dzīvot sevi netraumējot. Tad nu rakstīšu arī:
 -  pārspīlēta pieklājība un etiķete pat privātā sarakstē, runājot par ēdiena receptēm, demonstratīvi rakstītais Tu ar lielo burtu, it kā tas burts izteiktu un noteiktu cieņas pakāpi
 - stulbi jautājumi, kas liecina nevis par to, ka es nemāku pastāstīt, bet par to, ka klausītājs nav spējīgs klausīties un pārņemts ar sevi koncentrējas uz savu jautājumu nevis uz manu stāstu
- stāsti, ko kompānijās stāsta vecākā gadagājuma ļaudis un kuri atkārtojas ar tik biedējošu precizitāti, ka vārds vārdā jau zinu sekojošos teikumus, sejas izteiksmes un pat reakcijas, kuras tiek gaidītas
 - cilvēki, kas nezin, ka pasaulē jau sen ir izgudrotas austiņas. mūzikas klausīšanās mobilajā telefonā autobusā, vilcienā, uz ielas -mazu bērnu aktivitātes vietās, kur tās traucē apkārtējiem : kinoteātrī pieaugušo seansos, teātrī, koncertos, bibliotēkā. pie šī paša punkta jauno māmiņu pārliecība, ka visiem viņas bērns ir jāmīl par to vien, ka viņš ir un ka tikai viņš ir personība ar savām tiesībām, apkārtējo vienīgā sūtība pasaulē un pienākums šīs tiesības respektēt un īstenot
 - atkritumu izmētāšana pa visurieni : mežā, pļavā, ap soliņu parkā, spļāvienu un puņķu atstāšana uz ietves. īpaši tad, kad laukā piesalst
 - cacas, kuras pašas nesaprot, cik tukšas, neinteresantas un pārejošas viņas ir
 - tas, ka cilvēki nelasa, neklausās, nedzird (labi, tā ir privāta lieta, bet diemžēl tā notrulina, ka tas ir manāms, iesākot jebkuru sarunu)
 - ļaudis, kas izskatās pēc brūni nožāvētām vistām vai sasietiem šķiņķiem, bet vīpsnā par tiem, kas ir dabiski
 - latvieši, kas nicīgi izsakās par Latviju, atdalot to no sevis kā kaut ko atsevišķu, pastāvīgu veidojumu, kas eksistē neatkarīgi no cilvēkiem, kas tajā dzīvo
 - augstprātīgi, pat pamatskolu nepabeiguši emigranti, kas dažādu apstākļu spiesti pamet Latviju, bet pēc tam no augšas māca, kā te dzīvot un visus palicējus uzskata par idiotiem un lūzeriem
 - cepšanās par TV šoviem, seriāliem u.c. tamlīdzīgiem veidojumiem tādā mērā it kā no tā būtu atkarīga turpmākā cilvēces attīstība vai vismaz Latvijas iziešana no krīzes situācijas
 - žultaini komentāri interneta diskusijās un bezjēdzīgi strīdi ar klapēm uz acīm un ausīm
 - vardarbība pret dzīvniekiem
 - cilvēki, kas regulāri kaut ko sola, bet gandrīz nekad neizpilda. turpina solīt un paši tic tam, ko sola
 - smēķētāji tur, kur apkārt nesmēķē vai, piemēram, uz kaimiņu balkona, pārvēršot vasaras vakara smaržojošo gaisu par rīkli aizžņaudzošu smārdu. es nekoķetēju ar šo sajūtu, cigarešu dūmi man patiešām aizsit elpu un rada sajūtu, ka nevaru paelpot
 - kaimiņš, kurš pavasara ziedēšanas viducī svilpodams nozāģē vecu, pilnos ziedos ziedošu kastaņkoku, tāpēc, ka viņam istabā par maz saules esot
- virtuālās vides viena iekopēta pantiņa standartapsveikumi, nosūtīti saliekot ķeksīšus pie visiem kontaktu vārdiem
- pokemonu rakstības stils, vārdu izkropļošana, deminutīvu pārspīlēta lietošana, pieturzīmju nelietošana, jebkura teksta pārvēršana par nebaudāmu vervelējumu
- vandālisms, apmātība ar to, ka jāsalauž, jānoķēpā, jāsagrauj viss, ko cits radījis, sākot ar bērnu uzceltu sniegavīru un beidzot ar autobusa pieturu vai mākslas instalāciju parkā
 - reliģiski fanātiķi, kuri savu dzīvi velta nevis tam lai pildītu savas ticības baušļus, bet tam, lai nosodītu, jauktos citu dzīvēs un censtos padarīt citus līdzīgus sev
 - patiesībā jebkurš fanātisms, kas izslēdz citādu gaumi, domāšanu, jušanu.
Jūtu, ka visvairāk man riebjas tas, ka šķiet šis saraksts nekad nebeigsies, un tā varētu turpināt bezgalīgi. Pieļauju, ka esmu šausmonīgi negatīva. Rīt rakstīšu to, kas uzlabo dzīves kvalitāti un garšu. Tad vismaz nevajadzēs satraukties par saraksta garumu un nebeidzamību.