Viss parasti beidzas ar beigām - Komentāri

duramente

14:22 - banālas atmiņas-1

Šīs sajūtas mani pārņēma neilgi pirms Jāņiem. Uz darbu ejot, es pieķēru sevi, ka domāju un jūtos tieši tā. Tajā pašā laikā atmiņā radās tēli, kas lika saprast to, ka tā notiek katru gadu. Šis nebija nekāds izņēmums un nebija nekas pārsteidzoši pirmreizējs. Pieļauju, ka tā notiek ar visiem. Tikai katram ir citādi iemesli, citas vietas un laiki, citādi stimuli, kas aktivizē konkrētās atmiņas.
Vasaras smaržas, saules radītas pieskāriena sajūtas uz ādas, kaut kur zemapziņā esošā doma, ka tuvojas vasaras saulgrieži… un tās bija klāt. Ainas no bērnības. Tādas, ko es jau sen biju aizmirsusi, kurām šodienas ikdienībā jau sen vajadzētu būtu zudušām, jo tās bija reizes, kad nenotika jau nekas ekstremāls, nekas tāds neparasti pārsteidzošs, ar ko lielīties nākamajām paaudzēm un stāstīt draugu lokā, lai izceltos uz pārējo fona ar savu vienreizīgumu.
***
Mēs tolaik vēl dzīvojām nelielā mājiņā netālu no pilsētas robežas. Tur bija puķu dārziņš, kurā auga tikai puķes, jo manai mammai tā patika - nestādīt kartupeļus un burkānus blakus lefkojām un vasaras frēzijām. Tāpēc Puķu Dārzs, kuram apkārt sētiņa un atsevišķa ieeja. Manam lielajam brālim, tolaik jau vidusskolniekam, bija draudzene, kura vakaros kopā ar mani pavisam mazu bērnudārznieci sēdējā tajā dārziņā, no puķēm taisīja princeses un stāstīja man brīnumainus stāstus, kuri tik ļoti, ļoti sadzīvoja ar vasaras vakara mieru, ka man tolaik šķita, viņa tos sacer uz vietas. Klausījos vaļā muti un gribēja kaut tas nekad nebeigtos. Ne šī vasaras puķu smarža, ne pienainais siltums, kāds jūtams tikai jūlija siltajos vakaros un naktīs, ne šie stāsti.
Nedaudz vēlāk, kad biju iemācījusies lasīt un kāri ēdu grāmatas (tā šo nodarbi manā izpildījumā nodēvēja mamma), es nejauši uzdūros grāmatai, kurā bija šie stāsti. Annas Sakses ‘’Pasakas par ziediem’’. Tagad ar pieaugušā acīm atpakaļ veroties, nedaudz apbrīnoju to meiteni, kas veltīja savus vakarus, lai mazam bērnam īstu ziedu vidū uzburtu ziedu pasaku ainas. Būtu interesanti viņu tagad satikt un pajautāt, vai arī viņas atmiņā tas saglabājies. Droši vien tad izveidojās kāda daļiņa manas sapratnes par dzīvi, par skaisto un bez šiem uz brīdi aizmirstajiem vakariem es noteikti būtu citādāka.