šķiet, ka es gluži labi iztiktu vien ar domu par cilvēkiem. viena pati visu izdomātu, noticētu un tā arī mūžu nodzīvotu. tas jau nebūt nenozīmē, ka pasaule būtu nevainojama, varbūt pat sajukusi, nepanesama. pasaule, kas līdzinās vājprātam. varbūt tas ir vienīgais, kas man ir. šodien.
patiesību aizvien uzzinu pirmo reizi. turpinu izdomāt. patiesība?

palikt stulbai tik pēkšņi nebija manos plānos. un nekad arī nav bijis. atliek vien noskurināties un viļņveidīgi aizmirst.
un vai tas ir pa īstam vai arī nē, to arī es nezinu. jo es visu laiku attopos pie siles vai kosmosā, vidusceļa nav. vai ir. var jau domāt apkārt vien, apkārt un iekšā, caurum cauri, bet skaidrības nekādas. daudzas un nevienas.

kosmiskā stacija putnis ir gaisā palaidusies bez zināma gaisa balona pildījuma, gāzes vietā man bezapziņa un tālas tās atkāpes no normāla nekad nav sasniegtas. un nevajag arī. man patīk te. patīk desmit metrus virs zemes. patīk bez zemes. tā labāk un vieglāk pavisam noteikti.
un labi. ir labi bez visa, un vēl labāk ir visā.

vēl tikko gribēju tik daudz rakstīt, bet tagad spēju tikai priecāties. neko citu.
manai mammai izdevās sarīkot ballīti. visi dejoja! vecās dziesmas no piecdesmitnieku jaunības dienām dara brīnumus. ja jūs būtu redzējuši, cik tie vecie ir sprigani un cik ļoti labāk viņi izklaidējas par dažu labu manu vienaudzi, jūs būtu pārsteigti. es skatījos un smējos. šķiet, ka šajā pavasarī es smiešos vienā laidā.
tad es paslepus smēķēju uz balkona trešajā stāvā un vēroju bērzus, debess jumu. atcerējos bez maz vai skaistāko seju pasaulē un smaidīju. viena pati.
bet šodien ar neizsakāmu laimes sajūtu sevī satiku tedi. viņš esot gulējus uz papiņa kājām, tādēļ nogulētais demonstrēja, cik samezglots piecēlās. mājās gan ar tedi mīlinājos līdz nemaņai, jo viņš ir tik ļoti mīļojams.
ārā putniņi dzied, manī putniņi kauc.
cilvēki, priecājaties un līksmojiet, jo jūs vēl nepūstat!

līksmība un rosība. laikam tikai tagad saprotu, ko nozīmē pavasaris.
pilna māja cilvēku.
un kad tas acu pāris lūkojas pretī, neko citu nemaz nevajag. rozamunde pilčere priecātos. es smejos.

patiesībā es esmu diezgan bezspēcīga, tāpēc es padevos. bet priekam jau pretoties būtu gaužām stulbi.

šodien. es eju uz trolejbusu pieturu, un pretī pēkšņi iznirst nesimpātiska jauna vīrieša seja, pirmajās sekundēs pavisam apmulstu, bet tad saprotu. tad es visu saprotu! seja pieder manam senajam biedram no pamatskolas. un ko es redzu? es redzu viņu visā savā vīrieša lepnumā ar izaicinošu smīniņu, jo viņš taču ir vīrietis, kuram azotē paslēpusies sieviete.
garlaicīgi. un klusums. lūdzu, nē!
rīt jau cita diena - ar jauniem izaicinājumiem un saujiņu miega.

pēc vakardienas raudāšanas un cīniņa ielīdu gultā un vēroju debesis. tas, vai ziniet, būtu tīrais sīkums, bet tad krita zvaigzne, un mani pārņēma tā sajūta.
šovakar prāts jau pavisam norimies. tikai draudzīguma līmeni būs jāpazemina. ar tevi nē. par to es satraucos vismazāk.

šodien krūtīs smeldza. tilpums tajās par maz. šķita, ka eksplodēšu. bija jāskrien, jābrauc un jāsprāgst pasaules plašumos. zarnas, aknas, sirds un citi orgāni kristu kur kurais, asinis žļāgtos ar pārsteidzošu spēku. taču visam būtu bijis gals. smeldze būtu devusies uz citu galaktiku. kā gājpuntnu kāsis aizlidojis, gadalaikus sajaucis.
nevēlējos... nevēlos socializēties. man nav spēka. man ir nelabi. šodien manis nav.
pārnāca mājinieki, pavēstīja jaunumus, te jau atkal nekas priecīgs. vecums un skumjas. viens un tas pats, viens un tas pats. pa vidu es ar saviem netikumiem, stulbo prātu un rīcībām, kuras atceroties, man liek kratīties konvulsijās. un ne jau smieklu. lai gan šodien es smējos, smējos par kaut ko tik nenozīmīgu. vai vispār ir nozīmīgas lietas, par ko jāsmejas? te nu es atduros.
es laikam ar sevi spēlējos. un kas ir pa īstam?

mana dzīves intensitāte, šķiet, ir nonākusi pie visai augstas atzīmes.
vēdinu istabu, vēdinu notikumus. kļūst mazliet baisi. bet ne tas vien, šodien cilvēkam stāstīju, ka reiz uzrakstīšu grāmatu, jo tā vienkārši vajag izdarīt. neba pirmais un pēdējais, kam tā saku. bet atbilde nebija tipiska. man atbildēja, lai rakstu, jo viņam ir iespēja grāmatu izdot. kas ar mani vispār notiek parasti?

dzīvot divas paralēlas dzīves ir iespējams. žēl, ka nākas izvēlēties mazāk patīkamāko. domājams, tā ir labāk, jo diezin vai komūna spētu ilgi dzīvot tik dzīvelīgi, aizrautīgi un no sirds. labāk, lai beidzas, nevis iznīkst.
šodien es ienīstu un mīlu rīgu.
grūti uzrakstīt to manu patiesību, tomēr jūtu, ka ir jācenšas. grēksūdze sev. maģiskais attīrīšanās rituāls, jo nespēju raudāt. varbūt tas nav vajadzīgs, taču es esmu apstulbusi, lai gan zemapziņa jau iepriekš bija paredzējusi situācijas, kuras notiek. saturs ir noslēpums. likumsakarības darbojas.
kad šodien nācu uz mājām, es sevī lasīju sevis sarakstītu tekstu balsī. tāds teksts, protams, neeksistē. bet tas viss notika tikai un vienīgi manā galvā, tas bija tik ļoti dīvaini. protams, jocīgās sajūtas var skaidrot, balstoties uz to, kā pavadīju iepriekšējās dienas, bet tas taču būtu tik ļoti muļķīgi.
tedis bija ļoti priecīgs, ka atkal esmu mājās.

tedis ir mans jaunais draugs. viņš uz mana ķermeņa sazīmējis ceļu kartes.
šis būs, nu jau ir, janvāra pirmais ieraksts, un tas, kāpēc tā ir, neinteresē ne mani, ne jūs, niecīgo lasītāju pulku. dažreiz jāpārstāj pierakstīt ateju. jāatzīst, ka šo ierakstu veicu statistikas dēļ. jo es tā gribēju!

sūdu būšana! atkal gribēju rakstīt muļķības un samērā prātīgas lietas par to, ka neprotu rakstīt darbus, kuros jāizmanto atsauces, un ka varu gausties vien par to, kas nenotiek, bet ne otrādi.
nu un? atliek vien visu izdarīt, lai pēcāk nav ļoti jānožēlo.

šodien man vajag visu to, pēc kā ilgojos mazāk padsmit gados.
"skriet kā smagsvara lopam pa sniegotu lauku, jūkot prātā no prieka un jaunības dunoņas deniņos. nebēdāt par apsaldētajiem locekļiem un par likumiem. pagurt un pakrist, attapties īstenībā, priekšrakstā."

es jūtos slikti. man apnika. es kļuvu garlaicīga.
es negribu dzīvot sabiedrisku dzīvi - ar cilvēkiem, kuri nav mana ģimene, fakultāti, izklaidēm un pārējo. šodien man ir gana! galvā ir kaut kas nedefinējams, bet tas noteikti nav nekas labs. rīts bija pretīgs, lai gan pieļauju, ka diez ko neatšķīrās no citām reizēm, bet es biju cita. es biju apnicīga sev un nevarēju būt interesanta. es vārtījos kā šunelis kājgalī un cerēju, ka kaut kas mainīsies, tā jau allaž.
jātiek ar sevi galā, kaut kā un kaut kad.

sen nebiju sapratusi tik maz.
cilvēkiem jau patīk izdomāt sarežģījumus, kā arī citu cilvēku domas, kamēr tie, kuriem patiešām ir slikti, visbiežāk mierina fantazētājus. bet nedrīkst kategorizēt. šodien domāt par to būs bezjēdzīgi, jaunkundz!

man ir īsta dīkdieņa ikdiena, tai pakārtojas pat universitāte. kaut ko jau es padaru, bet tad vairs nedaru.
šodien dejoju pie ripojošo akmeņu mūzikas, viena pati. aiz loga lija, manas istabas mazās lampas smuki visu apgaismoja, gan jau es izskatījos estētiski neiederīga tērpta miroņgalvu džemperī.

es jums un sev visu nestāstīšu, taču kaut kā jauki. tevi paņem pār plecu un liek darīt, kā ir jādara.

vien baudās un priekos dzīvoju es.

it kā jau varētu sist sevi, citiem likt to darīt vai arī mainīties, domāt un darīt savādāk, taču galīgi vienalga.
vajadzēja aizbraukt uz āfriku, saslimt ar kaut kādu neārstējamu slimību un uz pasauli raudzīties savādāk, jo tā taču cilvēkiem notiek.