mani ieraksti šeit absolūti atbilst tam, lai secinātu to, ka esmu ņerga vai vismaz pilnīga stulbene. čīkstēšana un dievišķās sāpes, kuras mani dedzina vellišķās liesmās. pupu mizas, es jums teikšu. nedz dionīss, nedz apolons nav mani maigi pieglaudis savām lūpām. tāds tas mirstīgo liktenis - pat absolūti grēcīgs tu nespēj būt.
gļēvums kā ļauna sērga dēsta savu sēklu, bet velti, jo arī man reiz nāksies izdarīt. nāksies, es sev vēlreiz saku.

trolejbusa troksnis rīta raudas padarīja par neeksistējošām.
tu, cilvēks, nekad nevarēsi ietekmēt visu, varbūt neizdosies ietekmēt pilnīgi neko. tukšums kļuvis smags un neciešams, pastāvēt ir sāpīgi un grūti.
visi tie meli, pretīgie meli, un tie darbi, kas atbilst tieši tiem, no kā sirds ir baidījusies visvairāk. tu, cilvēks, esi sadragāts. tu esi viens. viena. un nav neviena, kas mācētu pateikt, vai reiz notiks celšanās.
maitas smako.

meitene no tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotā gada nekur nav pazudusi, tāpat arī tā no divtūkstoš piektā.
tagad nē, taču kādu brīdi manā apziņā bija aktualizējušies kases aparātu pīkstieni, kuri iedvesa šausmas. šausmas netieši realizējušās, kamēr es samierinos ar savu vidusšķiras sievietes statusu. konkrētāk manas samierināšanās izpausmes manāmas saimnieciskajā darbībā. morālā puse cer reiz atgriezties bērnībai cienīgā sapņu pasaulē par gaišo nākotni, kurā mana eksistence ir absolūta laimība. uz paaugstinājuma.
man ne ar ko nepietiek.
nesen šķita, ka lielpilsēta nolēmusi ietaupīt, nededzot laternas uz manas ielas. tomēr es maldījos. šodien es labprāt maldītos visā, ko es domāju.

sabrucis mans nams. vilšanās. tas viss tikai ilūzija. man ir nelabi.
bet dara tālāk.

tikko pavasaris bija licis sevi manīt, atkal redzēju suņu, kaķu un varbūt pat cilvēku kakas. bet tagad es vairs neredzu.
pavasara saulīte mani spirdzina, bet tomēr kaut kā vēl trūkst. pazudis. vai kaut kas ir pazudis? izplēnējis. jā? nē?
bet, kad kājās zābaki un blakus cilvēkbērns, tad ir labi. varam doties meklēt to, kas nemaz nav pazudis.

dažreiz pietiek ar kādu nieku, lai no kaut cik stabila emocionāla stāvokļa iekristu personiskajā elles lokā, no kura ārā tikt nemaz nav tik viegli.
cienītais, neliecieties traucēts.

sākšu.
vakardien nebiju domājusi nokļūt dzimšanas dienas svinībās, uz kurām pat lāga nebiju aicināta, bet tomēr tā notika. tāpat arī notika virkne tālāko notikumu.
pēcpusdienu pavadījām cepot vafeles līdz kāda sieviešu dzimuma pārstāve manā prātā iedēstīja domu par vakara pavadīšanu ārpus mājām. protams, es jau nebūtu mans vārds un uzvārds, ja nepiekristu un nezvanītu biedriem, lai noskaidrotu par tāvakara kaut kā darīšanas vēlmju koeficientu.
svinībās spēlējām galda spēli līdz attapāmies, ka sabiedriskais transports ir nepielūdzams. drīz vien atradāmies starp biedriem, kuri, tāpat kā mēs, ir dionīsa kulta piekritēji. upurējām visu. taču nebija gana, tādēļ devāmies uz templi, kur turpinājām rituālās darbības un iepazināmies ar lērumu citu locekļu.
dažkārt šķiet, ka man ir pārāk viegli iepatikties, piemēram, man pietiek ar to, ja esi suns.
vīrieti spārda pūlis. saitītē turu viņa suni un skatos, kā sieva pārvēršas nindzjā donatello un iesaistās cīņā.
ar biedriem sēžu jauniepazītā pāra virtuvē, kamēr notiek karš. šim karam godīga iznākuma nav. genocīds? cilvēkiem neklājas. aizver acis, bezjēdzīgums gremdē. viltots miers.
nepārprotami tuvojoties rītam, pošamies mājupceļam, kurš tiek pārtraukts jau liftā. mēs izdzīvojam eksistenciālu drāmu laika mašīnā, kamēr ārpusē palikušais viņš uzvedas kā "degpunkta" sižeta varonis, kam neapšaubāmi lemta saskarsme ar likuma sargiem. tāpat arī mums un lifta servisa darbiniekiem.
izredzētie ar absolūti izcilu māku ceļot pa paralēlpasaulēm.
mani biedē cilvēkpatikšana. man viņi patīk tik ļoti, bet tad notiek kas nelabs. paliek vien atblāzma no pieredzētā.

skumju pilnas sajūtas pārņem, ja jāpamet kosmosa stacija, kamēr dzimtā pilsēta sagaida drūma un nepatīkama. tomēr kriminālais rajons, kurā dzīvoju lielāko mūža daļu, spēj likt justies labāk. visai sērīgo noskaņu prot kliedēt arī suņa priecīgās rejas. viņa ķepas uz maniem pleciem.
nepiegružosim kosmiskās āres asarām, cerot, ka sapņi un vēlmes piepildās.

"ak, fortūna, tu dāsnā!", nodomāju es, kad plīsa šķīvis.
bet es cīnos, lūpām skaroties neizplaukušai stikla rozei. un salutēju divām pretējās pasaules kundzēm, cenšoties neatklāt, ka tikko esmu izkāpusi no karakuģa.
atkal suņa skavās dzīvoju. necīnos. un ceru.

man salst.
nu, pie velna, kāpēc? kāpēc es redzu un spēju savienot tikai vienā veidā? īstenībā jau ļoti vienkārši. cilvēki ir un paliek cilvēki. un to visu ticamāku padara redzētais.
bet šļūkt un velties no kalna, vērot ugunis no jumta nebija slikti. slikti ir viss cits. slikts ir manī. vai manī un citos. bail. sasodīti bail.
raudāšana, pretīgums pret gadu, kas patiesībā ir vismazāk vainojams. tā man sākās divi tūkstoši divpadsmitais.
un var jau būt, ka es vienkārši atrodos tur, kur nekad neesmu bijusi. šeit ir skaisti. sasodīti skaisti, ja nebaidās.

putekļotas nāsis, lēts vīns un piedūmota istaba.
jautājumi par nesaprasto. ko darīt? kā būt?
esam pašas. esam stipras. dzīvojam.
atbildes. atbildes ir acīs, vārdos un pirkstu galos. mēs redzam, dzirdam un jūtam. redzēsim, dzirdēsim un jutīsim.
ausis piedziedātas, un domas lido. es esmu pa īstam un tu tāpat.

"neredzēju nevienu mašīnu, lai gan dzīvoju lielpilsētā, bet to es sapratu tikai nākamajā dienā, kad ielas jau atkal bija mašīnu pilnas. vakar es daudz ko neredzēju."
agrāk spēlējām jēlās olas, uzvarētājs bija tas, kurš ilgāk bija noturējies kājās, griežoties ap savu asi. mēs nevēmām.

domās laiskumu strauji nomaina saspringums, bet darbos tas it nemaz nav manāms.
tikmēr manī sāk plūst skaņas, kuras pavisam attālina no jebkādas racionālās domāšanas. varbūt tas ir slikti, bet šādi pasaule ir patīkamāka.
tā nu es mētājos pa divām pasaulēm, cenšoties palikt starp.
tagad tik nakti arī pulkstenī un skriet pretī suņu puikam tāpat kā nesenajā naktī.

dzimšanas dienas ir ironiskākās dienas gadā. gadu skaits palielinās, bet zināmu iemeslu dēļ dienas noslēgums tiek pavadīts, uzvedoties kā zīdainim - neko nesaprotot un zīžot pudeli.
es neesmu slikts cilvēks, es esmu pazudis cilvēks. un nav grūti pazust, sildoties melleņu liķiera skavās, nogaršojot alu kafejnīcās. tas pavisam noteikti nav grūti. arī attapties dzīvokļos, kas nav tavas mājas, nav grūti. grūti ir ar to sadzīvot.
izdzīvojušajiem ar to jāsadzīvo. izdzīvo visi.
paldies?

kaut kur starp bēgšanu, kūleņiem un asinīs šķīstošu seju, bez nojausmas par to, cik varētu būt pulkstenis, pazuda šī nakts. mājās iešanu man aizkavēja vīrieša ripojošie kūleņi pie pilsētas domes ēkas. un kāpēc nē? aiziet vairs nav iespējams. arī to vienīgo tramvaju uztver kā nakts izņēmumu, apziņā nepavīd doma par to, ka jau pienācis rīts.
bet tāpat vēl nav gana, ir jāizplūst. plūstam.
atver acis un redzi pirmatnīga primāta veidolu līdzās savam. viss kārtībā. katram jau savs. es izvēlos tevi, pirmatnīgā daile.

ko es daru pēdējās dienas, kamēr vēl esmu padsmit gadus veca? es klausos rokas augšā. tā arī neviens līdz šim mani nav aizvedis pāri simts jūrām...
un nevajag, pati sevi aizvedu. satvēru datorpelīti savā spēcīgajā ķetnā un vadīju tās kursoru pa satelītuzņēmumiem. tā es ceļoju diezgan ilgi līdz attapos, veroties ekrānā. tomēr sajūsminājums netika aizmirsts - naktī peldēju krāčainā, bet siltā upē, un tedis man nopakaļ.
pēdējā laika notikumi atmiņā palikuši visai neizteiksmīgi vai drīzāk - nepārsteidzoši. tādi mēs esam un tā mēs darām.
pārsteidz sevi pašu.

cenšos ievilkt plaušās samteņu smaržu, bet man nesanāk. un es nesaprotu, vai samtenes šogad citas?
šoruden daudz kas ir cits, bet, vai es, to es nezinu. tu jau ikreiz esi viens un tas pats, bet tomēr cits. man šķiet, ka tu neesi viens un tas pats nekad. bet varbūt es esmu gaismas, skaņas un visi citi ātrumi kopā ņemti. un aplis. bet vai esmu spirāle? tā, kas tiecas uz augšu, uz ko gudrāku un ārpus šīs pasaules robežām. to es nezinu gan, vēl jau jauna un glupa.
atmiņa - aizmārša, un pirksti veikala plauktos taustās pēc biezpiena. vai tad biezpienā ir atbilde?
ak, mana grēcīgā dvēsele, kura spēlē nekrietnas un pasaulīgas rotaļas! netikle. tā atdod sevi visu. no sākuma lēnītēm rotaļājoties, bet pēc tam jau ar spēku triecoties, ņemot visu, visu, kas tik ļaujas. un no rīta pamostas viena.
bet nav viena - tikai muļķe starp muļķiem.
astoņpadsmitais.

pamodos ar vienu domu - jāpiedzeras arī šodien. pamatīgi jāpiedzeras.
un kas bija vakar? kas notika naktī? pie velna! pie velna? sātana nebija. to izdzina. kas tad bija? biju es un mans prāts, neprāts un saprāts. viss bija. es biju par daudz. un visu mūžu... nē, protams, ka ne visu mūžu, es baidījos no sevis. un velti. es neaizbēgu.
vārdi šķiet pliekani un pretīgi. ne jau tāpēc, ka meli, nē, nē, meli tie pavisam noteikti nekad nav bijuši. tomēr jēgas tiem nekādas. varbūt arī tie kļūst par sūdiem, kad parādības centies pārstrādāt savā emociju konveijerī?
un rīcība? sūdīga rīcība. sūdīga. paskat, esmu sūdu mātīte!
vēsais prāts gan tāds nosvērts un taktisks. un saprot no citas puses.
es, cenzdamās izvemt žults čūsku, cenzdamās domāt, ka ir vienalga, netopu gudra. ko gan es, muļķa skuķis, varu saprast? varu tikai nevainīgi paplikšķināt acis un aizmirst slikto. divus sliktos. romantiski ļauties atmiņām. pašiznīcināties. to es protu, jā. slīkt nostaļģijā un cerēt, ka viss būs pareizi nākamreiz. bet garanta nekad nav. ir tikai tas, ko dari un domā. pasaules labad manis šodien varētu nebūt.
vai torņkalns ir svītrots no pasaules kartes?
turpināšu ļauties labas filmas cienīgai prāta nāvei.
es nepiedzēros.

manas dienas kļuvušas mietpilsoniskākas. arī tā notiek.
mēneša sākuma domas par vasaru galvaspilsētā ļoti nomāca, taču ar tām jau iemācījos sadzīvot. vairs nešķiet tik briesmīgi, jo galvenais ir atvērt acis un iemācīties rīkoties ar to, kas tev ir. mākoņos, protams, ir labāk, taču bez karlsona propellera tur netikt.
tikko noducināja pērkononkulis. un atkal vari sajusties maziņš. caurulēs aumaļām līst mākoņūdens.
mana apļveida domāšana varētu mani iznīcināt, sapūdējot sirmā pūpēdī. tomēr ceru, ka pa ceļam notiks kaut kas. kaut kas labs.
noliktavas ķiegeļu sienu apspīd saulīte.

laiks neeksistē. un tomēr nelielajā jūnija mēneša atskaitē varu pierakstīt krievu kāzas daugavpilī, pamošanos kurzemes jūrmalā, vēl arī aizmigšanu vecpilsētas ieliņā un ceru arī, ka veiksmīga mācību gada beigšanu. bet jūnijs vēl nav beidzies.
un būšana mājās, šķiet, kļūst aizvien retāka parādība manā dzīvē, bet nav jau slikti. varbūt ir pat priecīgi.
tagad gan jāatpūšas no slīkšanas priekā. bail noslīkt, bet pēc tam uznirt, rijot garlaicības malkus.