akadēmiskā dzīve, tu man mazliet pietrūksti.
vakar aizbraucu uz āgenskalnu satikt cilvēkus. dažus no viņiem redzu bieži, citus reti, vēl citus gandrīz nemaz. nu, lūk, bet kaut kā labi tā satikt un saprast, ka ne viss tavā dzīvē ir slikti kaut vai tāpēc, ka pats esi kļuvis mazliet cits.
šodien mazam cilvēkam iegādājos kleitu. vispār dīvaini, ka dzimst bērni, lai gan zinu, ka nē.

trolejbusā ar kalkulatora palīdzību rēķināju, cik man gadu.

pametu skolu.
ēdu kūku. runāju ar mammu.

vakar, kad kolēģei klusi teicu, ka viņa savas apakšbikses atstājusi dušas telpā (kas nebūt nav pirmā reize), sapratu, ka esmu kļuvusi veca, jo citkārt šādu atgadījumu būtu izvērtusi par dienas sensāciju.
ļoti dīvaini justies labam.

kolēģes mani apēd. ir nepieciešamība pēc cita darba. bet tikmēr katru dienu jāklausās, cik daudz viņas apēd, kad ir mājās. ziniet cik? septiņas normāla lieluma pankūkas! pēc tam viņas sāk kilogramu uzskaiti. katru dienu! katru dienu atklājas, ka ajai ir resnākā pakaļa virtuvē, savukārt signes kājas par tievām. par to vēl vienu vispār nerunāšu. stulbāka par jebko. visstulbākā.

bet nu ieniršu elizabetes ielas istabas pēļos.

gandrīz nokavēju tramvaju.
ap pusseptiņiem no rīta divi puikas sēž tumšā kāpņu telpā un prasa: "cik pulkstenis?". atbildu: "drīz būs seši trīsdesmit sešas." (tramvaja atiešanas laiks.)
bet nu ir vakars. tā ap pusdeviņiem. tikko kā esmu izkāpusi no tramvaja un tantuks sārtā virsjakā, lakatu galvā man prasa: "cik pulkstenis?", es nesaprotu cik. meklēju un tad atceros: "laikam pusdeviņi."

sievietes stilīguma pakāpi nosaka tas, vai viņa ir spējīga krāpt savu vīrieti, un ja nu gadījumā viņa ir, tas nozīmē, ka šī pakāpe ir augsta. tā, lūk, domā manas darba kolēģes.
starp citu, vienai ir ovulācija, bet otra reiz dzērumā piezvanījusi vīrietim un teikusi: "vai tu mani izpisīsi?"

vakar pilsētas populārākajā trolejbusa līnijā viens pendža slavināja pilsētas mēru un sludināja, ka mūsdienu jaunatnei interesē tikai наркота un nekas cits, ka cilvēki, kas jaunāki par trīsdesmit gadiem, vispār neko nesaprotot, jo nav piedzīvojuši padomju savienību, kur valdījusi patiesa laimība.
es čista neko nesaprotu, ne man trīsdesmit gadi, ne man kas. sēžu kāju pār kāju pārlikusi un kūkoju. es vispār mēdzu domāt tikai par čufānīšanu. un vēl par sintētisko narkotiku kilogramiem vai žurku indi, ja naudas tā pamazāk.

pieņemsim, ka šodien vēl nav augusts. tā... iztēlosimies, ka esam atgriezušies dienu vecā pagātnē, kurā es atzīmēju, ka esmu nodzīvojusi vēl vienu mēnesi uz šīs planētas.
rīt es pieskaršos kases aparātam.

vispār sākšu ar ierakstu, kurš reiz tika sākts, bet netika pabeigts.
"drusku pretīgi.
bet šķiet, ka man ir jauna aizraušanās. viss sākās aptuveni pirms divām nedēļām ar pavisam nevainīgām vārda dienas svinībām uz dambja, kad mēs, četri jauni cilvēki, tikāmies, lai eģikam uzdāvinātu nagu knaibles un voblu. kaltēto zivi notiesājām turpat, uzdzerot brūvējumu no veca ievārījuma, kam vēlāk sekoja apziņas slīcināšana divlitru kvantumos. tā nonācām iepretim dambim, kur mūsu skatam pavērās naksnīgs un vilinošs vanšu tilts, un noģērbām savas drānas, lai kaili atdotos likteņupes veldzei. kamēr eģiks spirdzinājumu bija guvis pirmais un jau atradās krastā, viņu pārtvēra tuvējās viesnīcas apsargs, skaidrojot, ka atpakaļ noteikti jāiet tieši tāpat kā atnācām."
turpinot stāstu, varu teikt, ka mēs tā arī darījām. bet tad pienāca nākamā peldreize, kurā nu jau bija iesaisīts cits tilts, taču kailums neizpalika, lai gan biju palikusi vairs tikai viena šajā visnotaļ dīvainajā atrakcijā. bet šis ir vecs stāsts.
nesen pabeidzu skolu, lai būtu bezģeļņiks vai vismaz sajustu nogulsnējamies tēvam līdzīgo pasaules uztveri.

man patīk gulbji, daugava un zili mākoņu viļņi zem apaļajiem pīļu dibeniem. gāzēts vīns un biedējošs pusnočņiks ķengarā ar disko bumbām, metāla stieni un policijas onkuli, kurš cītīgi intervēja bārmeni par neseniem (šķiet) notikumiem. tur skanēja mūzika no dīdžeja pavļika muzikālajiem apcirkņiem. un sievietes asaras skumji trīsēja prožektoru gaismās.
var jau būt, ka pasaules sistēmas izklīst starp ielām, pagalmiem un pamestiem baložu šķūnīšiem - visas tās bezgalīgās iespējas, kuru dēļ mēs kaujamies un krītam paši sev ceļos, šādos vakaros viņas visas kā sliekas salien man matos un čukst visādas dīvainības par ūdensvīriem aku dibenos un zemes bitēm, kuras rīko streikus par labākiem apstākļiem proletāriešu rajonos. un tieši tajos vakaros es sasēžos visu neiespējamo torņu smailēs un skatos.

sēžu tramvajā un ar acu kaktiņiem vēroju, kā mūķene cenšas palīdzēt bomzim, kurš pieklājīgi atsaka.
izkāpju ārā. viens čalis panāk otru, nostreļī cigareti.
es biju teātrī un skatījos "otello".

man vairs nepatīk.

rīt sveikšu loka ielu.
elpošu un jutīšos priecīga.
ko es daru?
visu labu.

šoreiz nekrāpšos.
kaut kad decembrī ar jaunskungu nolēmām veldzēt slāpes kādā no vecpilsētas iestādēm līdz attapāmies sirma večuka un divu somu kompānijā. varētu jau stāstīt to, cik iekarsis bija vecais vīrs savā ādenē, kad tikām līdz fotogrāfēšanai. taču labprātāk atklāšu, ko vajag darīt, lai nākamajā rītā pamostos par deviņiem latiem bagātāks, neapmeklējot viesnīcas "latvija" apartamentus.
kad nakts iekarotāju skaits bija ievērojami sarucis un pārkāpti pāris sliekšņi, nokļuvām laimētavā. soms bija dāsns un podziņmašīnā iegrūda dažas banknotes, lai vienreiz izbirtu desmit monētas, no kurām viena nebija lats. tās pienācās man, jo nāku no zemāk attīstītas valsts. laime bija beigusies, arī homoseksuālie lietpratēji no jelgavas mums nespēja palīdzēt, bet pret rītu šķīrāmies kā draugi.
tikai pamostoties atskārtu, ka jelgavnieku orientācija bija tikai mans absolutizētais pieņēmums. sanāk izdomāt.
arlabunakti.

jaunkundzīt, tu atkal šmaucies. bet man taču ir, ko stāstīt.

gluži vienkārši nolēmu apmānīt laiku, jo negribu sagraut ilūziju par sen apsolīto atskaiti sev. un es mānos.
ziniet, ārā ir jauki. es eju un man vienkārši tāds priecīgs prāts, jo viss baltāks un prāta mezglos ataust kāda nojausma par decembrī gaidāmajiem svētkiem un sajūtām. tomēr šogad tie solās būt sistēmiski sagrauti. un kas par to? esmu nolēmusi šmaukties. man būs!
vēl es jums varu pavēstīt, ka ik pa laikam es īgņojos par pasaules kārtību. jo patiešām stulbi. kur tu cilvēks tāds rodies? it kā varošs, gribošs, bet ne sūda nespējīgs.
citreiz notiek tā, ka, lasot grāmatas vai darot ko citu, galvā tiek radītas skaistas un interesantas vietas un brīži, bet pašlaik viena tāda redzama aiz mana loga - tieši tik pat skaisti. mākoņi šonakt peld.

teiksim tā - nemanot esmu kļuvusi par nodokļu maksātāju. tas arī viens no iemesliem, kādēļ tapa doma par īsfilmu, kas sevī ietvertu stāstu par divtūkstoš vienpadsmitā gada astoņpadsmito, deviņpadsmito, divdesmito oktobri un par divtūkstoš divpadsmitā gada tiem pašiem datumiem. sanāktu modificēts audzināšanas romāns, tikai filmas formātā.
ne tikai proletariāta cienīgi sarežģījumi, arī akadēmiskie pienākumi mani mulsina, liekot pārdomāt savas spējas. bet tik un tā kaut kur starp maniem niķiem un nīgrumu mīt prieks par nebūt ne mazām lietām.
tāds šogad tas rudens.

ir grūti izvērsti pierakstīt to neko, kas manī notiek. turpinu nezināt.
pirms kāda laika centos kaut ko vēstīt plašumiem, taču tālāk par to, ka sevi neapzinos kā sevi, bet gan kā personu ar citu identitāti, netiku. bija tik sveši, tik sirreāli. un tad es pieradu.
nu es varu sieviešu dzimumam darīt zināmu to, ka daiļās dāmas kulta laikmets ir beidzies. divtūkstoš divpadsmitā gada septembrī bruņinieki duelējas iepriekš nebrīdinot, turklāt vizuāli nebaudāmi. nelaikā un nevietā. trūkst treniņa, toties viss pa īstam.
nav pat teda, kam turpināt būt blakus.

cilvēku morālie pārdzīvojumi gandrīz vienmēr ir pielīdzināmi kādai attiecīgai naudas summai, visbiežāk lielai, protams. vēl dažkārt ir tā, ka cilvēki ir tik pat mantkārīgi, cik viņi nabadzīgi. respektīvi, jo nabadzīgāks, jo mantrausīgāks un skopāks. ne vienmēr, ne visur, taču šeit, rajonā, ir tieši tā. cilvēki ir īdzīgi. it kā jau var saprast, ka pēc miljons stundu darba dienas tev it nemaz vairs neinteresē kādu citu laimes, nelaimes vai, teiksim, augstā māksla, jo vienīgā doma ir par nākamo algas dienu, jo santīmi makā palikuši pavisam maz, bet par maizi "super netto" veikalā prasa naudu. principā - viss ir slikti, jo tev ir slikti. turklāt negācijas ātri vien arī tiek raidītas tālāk. domāju, ka varu apgalvot, ka šeit visi lielākoties ir nelaimīgi.
es negribu būt nelaimīga, taču šodien grūti priecāties.
vispār apmierinātība un dzīvesprieks ātri vien tika sabojāts, bet cerēsim uz labāko. rīt man un vīriešcilvēkam vērsies pasaules plašumi, kur tēvzemē notiekošais nebūs noteicošais laba garastāvokļa garants.
ceru uz drīzu redzēšanos, mans mīļais suņu puika.

pagājušajā vasarā es biju lielākā mierā ar lietām un notikumiem, kuri bija un izbija. šogad manī valda neapmierinātība, tādēļ to būtu jākliedē, piemēram, dodoties pāri robežām, ja ne prāta, tad vismaz valstu. ar kaut ko ir jāsāk. bet notiek vien močkāšanās vienā vietā, jo, redziet, cilvēks kalpo cilvēkam un sistēmai. un ko es? pačīkstu un saprotu, ka viena nekur. bezgala stulbi, jo galu galā savas rokas tajās divās silēs sāku mērcēt tikai tā nodoma dēļ. pie velna - tagad sanāk tas pats visa gada nekas, tikai manis pašas sponsorēts, kas, protams, ir ļoti cēli no manas puses.
varbūt bēgšana un pazušana nav pareizais līdzeklis, lai ko sasniegtu, taču pašā ceļā un atrašanās procesā ir kaut kas apgaismojošs. un šeit nu apakšā atkal ir pavisam muļķīgs stāsts, ko mirstīgo starpā apspriež gana intīmā lokā.