raini, tu taču tomēr biji mesiānis. piemēram, ja runājam par to sākumu un galu. kur tad ir? ir un nav, viss sākas un beidzas, sākas un beidzas, turpinās. mūžīgi mūžos.
āmen.

klusēsim kā partizāni un klausīsimies deviņdesmito gadu šlāgeri ar paranormāli stilīgu bītu.
nospļauties un nenosiekalot zodu.
tā taču dara visi vēsie, ritmiski kratot savas galvas.
ikdiena ir nieks pret pasauli, apgalvo tranzīts. paļubom.

karoč, nezinu, kur ir manas mājas, kur man patīk, jo patīk visur un nekur. tāpat kā negribēju doties uz rīgu, negribēju atgriezties atpakaļ, bet tagad, kad atkal esmu brno, paliek nelabi par domu, ka reiz būs jāatgriežas. šādai gradācijai, saprotams, ir dažādi iemesli.
rīgā bija slikti un labi. rīgā bija bēres, rīgā bija divuča tukšošana paralēli panku ķērkšanai un neliela, nekaitīga šmaukšanās. turpretī brno universitāšu pagrabstāvos atrodas bāri, ārā pavasaris un apņēmīgas domas. viss taču būs labi. cerams.

smirdīgas kājas un neprātīga vēlme parubīties no alkohola pārdozēšanas, kas šovakar diemžēl nenotiks. pasaku pasaule mijas ar reālo dzīvi, kas iznākumā veido tādu neveiklu atraugu, kurā tu nespēj normāli atslābināties, tādēļ ka tā ir tikai atrauga. īsa un trūcīga apziņas atblāzma. pretīgi. galva pilna ar apskaidrību, ka reālitātē pasakas neeksistē, cilvēki dzer, saslimst un mirst, turpetī tai neprātīga vēlme pēc blekauta, kas spēj anestezēt visus jutekļus.
āmen.

citreiz vārdi atduras pret kilometrāžu un izkūp, pāri paliek vien dīvainas konstrukcijas, kuras realitātē nemaz neeksistē.
izeju no dienesta viesnīcas, mani sveicina saule un nošmulēta itālietes seja. viņa reiz deportēta uz savu dzimteni, bet tik un tā atgriezusies brno, lai turpinātu savas bezpajumtnieces gaitas. kas notiek tālāk? es nezinu. eju uz kafejnīcu, uz skolu, parku, veikalu. pirmdiena, otrdiena, trešdiena, svētdiena. sajūtas mainīgas, pārsvarā labas. ieraksts blociņā, jūtos labāk. iedzeru vienu, divus, trīs, sešus alus un eju gulēt.
labunakti, zīļuki.

tumsu šķēla koši dzeltens autobuss, kurā sēdēju es un raudāju, kamēr kilometri, kas šķir mani un mājas, palielinājās. bet nu jau nedēļa, kopš atrodos morāvijā.
konstantas sāpes muskuļos, koju dzīve un negaidīta tikšanās ar latvjiem no blakus istabiņas.
turpinājums sekos.

atverot krāsns durtiņas, lai nokratītu cigaretes pelnus, no tumsas iznirst portāls kā televīzijas ekrāns. tāds nostaļģsks kadrējums, es nospriežu, līdz pēkšņi izlec pateicīgs mošķis, kurš uzšķērž manu rīkli.

jaunā gada svinības ne vienmēr (īstenībā jau nekad) neizvēršas kā cerēts. nu tur -- nelietot pārāk daudz alkohola, nerunāt pilnīgu sūdu un tamlīdzīgi. beigās tas izvēršas bezfilmā, paģirās un sirdsapziņas pārmetumos. to gan varētu arī nedefinēt kā īstenību, jo gadu skaita no janvāra otrā datuma.
savukārt trešā janvāra diena bija šāda. sēžu, darba telefonā spēlēju "block'd", kurā esmu uzstādījusi pāris rekordus, jo sacenšos pati ar sevi un telefonā jau esošajiem rezultātiem, tad man pienāk klāt bārdains puisis, atvainojas, ka ielaužoties manā veikalā (kurš tobrīd ir vaļā, jo es esmu darbā), bet tā kā es neizskatoties pēc mietpilsones, viņš man vēlas novēlēt laimīgu jauno gadu. paldies, jā, paldies, un prom viņš ir. tad es domāju, kā tad izskatās mietpilsoņi un nemietpilsoņi, līdz secināju, ka tas viss iespējams tikai manas darba formas dēļ. bet pirms šī atgadījuma, es pieredzēju trīs centu iztrūkumu pie kases pirkuma brīdī, kuru aizpildīja nepazīstama sieviete rindā aiz manis, sakot, ka tie jau tādi dzīves sīkumi, pēc tam, kad esmu pateikusi paldies. it kā nebūtu gana šai dienai, nataša atnes man vīnogas un svešs tantuks man dāvina šokolādi.

kad tu redzi draudzeni smieklīgi dejojam kleitā, pie kuras pielipis tualetes papīrs, tev grūti iztēloties to, ka pēc dažām stundām pati gulēsi uz ietves maliņas un centīsies nokļūt mājās (šoreiz veiksmīgi). un to, ka ļausies miedziņam ģērbusies pufaikā un zābakos, pirms tam apzinīgi noglabājot dzīvokļa atslēgas tējas krūzē.

kā gribas uz cēsīm. dzert agdamu un filmēt kailus puišus, kamēr tie peldas. un pīpēt uz pussabrukuša namiņa. ai, kā gribas. laika mašīnu. tad varētu arī tā pamatīgi uz priekšu, pie robotiem ciemoties, bocmani no stiklenes dzert.

gavēnis. negaršīgi čipsi un remdena kokakola.

labdien, dienasgrāmatiņ.
es palieku vecāka un vecāka. nesen man bija dzimšanas diena, kurā es dzēru šņabi.
kas vēl tāds interesants? šķiet, ka nekas īpašs. guļu līdz divpadsmitiem un ēdu čipsus.

es nezinu, kā citi, bet mēs strīdamies par to, ka es daudz guļu un par to, kurš būs mājās, kad tiks nomainīts gāzes balons. tad mēs dusmojamies un gandrīz nerunājam.

jaunkundze, tikko iznākusi no bibliotēkas, steidzīgā solī caur parku dodas uz bāru, kur galdā tiek likts atdzesēts vīns. vakara noslēgumā tas vainagojas ar pievemtu kāpņu telpu.

kailums un vīna dvanga no mutes. tā mēs šovakar, jaunkundz, pavadām laiku.

visu cieņu, jaunkundz.
jūs it nemaz neesat mainījusies. pirmajā klasē aizmirsāt izpildīt mājasdarbu? nekas, paraudāsit. skolotāja mierinās. kā izrādās -- mājasdarbs tāpat nav tik svarīgs.
jaunkundz, kas jums šodien bija uznācis? pirmā klase sen kā pagājusi. bet jūs tāda pati. sēžat. balstiņa trīc, tad jūtat, ka jūs sāk žēlot, jūs sabrūkat pavisam. kā suņuks pie saimnieka kājām. bail pacelt galviņu. bail. bet vairāk jau kauns.
jūs domājat, ka visam gals. nē! cienījamais režisora kungs jūs uzmundrina gluži kā toreiz, pirmajā klasē.

šodien mana maisiņa saturs bija tukšs zīmēšanas bloks, bakalaura grāds, karbonāde, sālīts gurķis un vārīti kartupeļi.

9. maijā biju pie uzvaras pieminekļa. tas ir fakts. bet tas, ka gāju tikai garām notikuma vietai, nevienam neinteresēs, ja reiz kļūšu par ievērojamu politisko spēku.

pēc vienas mokas glāzes ceļā uz mājām tik ļoti savajadzējās čurāt, ka es iztēlojos pilsētu ar labierīcībām ik uz soļa, un pēkšņi, pārsimts metrus no mājām, redzu tikko uzslietu tualeti.
vakar nokritu no velosipēda un nesasitos.

- mans pirmais iespaids par kešu bija vatafak. (klusums) vatafak! tāds krievs! ko gunita tādā atradusi?
- nu kā. gunita nav smuka meitene. tu man piekritīsi, vai ne?
- jā.
- visi iepriekšējie viņai bijuši dzērāji, bez naudas, bez priekšējiem zobiem, bet pēkšņi tāds kā kešs viņai pievērš uzmanību. normāls puisis. nedzer. neslīkst kā citi pilnīgā padibenē. ir kopts, turklāt skanošais viņam ir vairāk kā vajag.
- ...
- vienīgi heroīnu lieto.

sieviešdienā pabimboju.
redziet, pusceļā saplīst velosipēds, un, kā izrādās, vaina nav nokritušajā ķēdē vien. it kā nieks, bet nomierināties grūti. tamdēļ paldies vīrietim, kurš ķēdi uzliek, un paldies kontrolieru dāmām, kuras man ļauj nerakties somiņā pēc e-talona ar asiņainajām un eļļainajām rokām, vēl paldies jaunskungam, kurš palīdz iecelt smago velosipēdu tramvajā. bet pēdējais paldies nejaušībai, jo vienu pieturu pirms jākāpj ārā vagonā iekāpj sen nesatikti draugi.
citreiz viss liekas tieši tik nereāli, lai sajuktu prātā.