man salst.
nu, pie velna, kāpēc? kāpēc es redzu un spēju savienot tikai vienā veidā? īstenībā jau ļoti vienkārši. cilvēki ir un paliek cilvēki. un to visu ticamāku padara redzētais.
bet šļūkt un velties no kalna, vērot ugunis no jumta nebija slikti. slikti ir viss cits. slikts ir manī. vai manī un citos. bail. sasodīti bail.
raudāšana, pretīgums pret gadu, kas patiesībā ir vismazāk vainojams. tā man sākās divi tūkstoši divpadsmitais.
un var jau būt, ka es vienkārši atrodos tur, kur nekad neesmu bijusi. šeit ir skaisti. sasodīti skaisti, ja nebaidās.