šodien būtu lietderīgi brutāli piedzerties, bet rīt dzert līdz kunga prāts ņem virsroku, un tā visas dienas, kamēr man to apniks darīt. skumīgi ir vienīgi tas, ka pati sevi neuzskatu par kompāniju.
viss ir apmēram.

man šodien deviņpadsmit gadu!
bet man ir jāmācās. to arī daru, tikai es daudz labprātāk gulētu un sapņotu par to, kā karājos virvē virs bezdibeņa un cenšos norakstīt ķīļu rakstu, lai to varētu atšifrēt.

es jāju uz zirga ar platīna seju. man ir dārgākā seja pasaulē. dienvidū salst visi bērni, kuriem ir eži, kuri grauž burkānus un ābolus. es meklēju savu zemapziņas lauku, kurš man pateiks klusumu.
ko tu tagad dari? varbūt šis ir retorisks jautājums. vai domāt ārpus pieņemtā vispār ir iespējams?
nogalina cilvēki vai lietas, ķermeņa daļas, ar kurām tiek veikta letālā darbība?

šoruden manā ikdienā daudz vairāk dominē tēja nekā kāda no alkoholiskajām dzirām. tagad esmu tā, kura klausās stāstos, kā cilvēki ir piedzērušies un rīkojušies saskaņā ar to, kā to liek darīt apreibušas smadzenes. bet es nedz lielos, nedz nosodu. tā vienkārši notiek. ceturtdien gan plānoju alu iedzert, varbūt arī piektdien.
šī nedēļa ir no tām, kurā man ir jāplāno, ko darīt, savādāk laika un gribēšanas visam nepietiek.

jā, arī es dažreiz domāju par to, kāpēc es esmu tik nejauka, ciniska, riebīga un visādi citādi nepatīkama, taču aizvien no jauna pierādās, ka tas viss ir pamatoti. ziniet kamdēļ? jo cilvēki ir stulbi. nopietni. bēdīgāk ir tad, ja esi ilgu laiku domājis aplam, taču pēkšņi atskārtis patiesību.
manā rajonā ir skaistākais mauriņš un leknākās samtenes visā pilsētā. es eju gar savu bloku māju, vēroju dobes, zāli un priecājos, ka arī mikrorajonā var būt skaisti. rudens smaržo!
šodien redzēju skaistu suni, viņš pret mani pagriezās un skatījās. es biju tik ļoti satraukusies skaistuma dēļ, pati nobrīnījos. bet varbūt es vienkārši esmu jukusi.

pati ar sevi netieku galā, kamēr citiem sen ir skaidrs, kas es esmu viņu dzīvēs. tā jau tajā dzīvē notiek.
vispār, sēžot lekcijā, priecājos, ka man ir jāmācās kaut kas tāds, jo es taču varētu mācīties daudz ko citu, kas man galīgi neinteresē. diezgan muļķīgs secinājums, bet tas jau nozīmē vien to, ka esmu apmierināta ar to, kur esmu un ko daru. vismaz mazliet man ir skaidrības par kaut ko. bet nav jau vērts iedziļināties, kā būs un tā, vienkārši jādara.
ik pa brīdim gribu kaut ko pierakstīt, taču nevaru. pārāk, pārāk...
un to suni es joprojām gaidu.

pirmo reizi mūžā domāju par to, kāpēc man vispār ir jāmācās. ātrāk kādu no tiem solītajiem pasaules galiem, man šodien vienalga. esmu nogurusi, man gribas uzvemt visai šai mentāli attīstītajai sabiedrībai un tās radītajai iekārtai, kura mani tik ļoti iespaido. es esmu bezspēcīga. mēs visi skaitoties viņi - veidotāji, bet sanāk tikai dažiem, tātad - visi nekad nebūs viņi.
varbūt es šodien neesmu es. nevar jau zināt.

vakar pirms iemigšanas izdomāju, ka man pietrūkst, pēc tam vairs nedomāju.
mana kāja gurkst! tieši tāpat kā sniegs zem zābakiem, kad tiek sperti soļi.

nesen apmeklēju publisku pasākumu ar blašķīti un nazi somā, bet tā laikam nebija pareizi darīt, taču apsardzes vīri, mani pārmeklējot, neko neatrada.
vispār man ir sākusies savādāka dzīve. daudz jaunumu. man laikam patīk.
riebeklim vienmēr ir vieglāk, izņemot tos brīžus, kad jāklausās komplimentos. kur ir taisnīgums? bet varbūt tieši tas ir taisnīgi, jo daudzas lietas jau cilvēki nevar redzēt, visu nevar redzēt. tad tu sāc domāt.

esmu piedzērusies. tā arī gribēju izdarīt.
vispār jau man patīk dzīvot, bet man vienmēr sanāk aizvien no jauna piedzerties. mazliet sāp dzīvot.

varētu padomāt, ka es lepojos par to, ka esmu mazliet žūpa, bet tā jau nav. man sāk riebties, ka man sanāk pārāk skaļi, pārāk sāpīgi vai pārāk pillā.
man vajag maza auguma suni. laikam tikai šogad sapratu, cik daudz manā dzīvē nozīmē suns. kurš gan cits būs tik uzticīgs? neviens un nekad.

pusnaktī zvana telefons. pēc sarunas es saprotu tikai to, ka man žigli jāģērbjas un jākāpj lejā, jo ir piebraukusi mašīna, kura mani vedīs nakts dzīvē. man tik ļoti patīk, ka man parādījušies tādi paziņas, kuri naktī izdomā darīt varenas lietas, piezvana un atbrauc man pakaļ.
nesen biju jūrā, bet pagājušajā naktī es dzēru bacardi un runāju muļķības.

man laikam lielākoties nepatīk tā mierīgi un glauni, man patīk ar alu un vērienu. un tā es arī visbiežāk daru.
vēl ļoti interesanti ir piecelties no rīta un visiem stāstīt, ka esi "pussy cat dolls" soliste. pēdējā nedēļa man ir bijusi visai spraiga - lieliski.

vakar saņēmu vairākas īsziņas no jāņa, kuram ir divdesmit pieci gadi, viņš dzīvo alsungā un meklē draudzeni. es, nez kāpēc, par to īpaši nepriecājos, tamdēļ nācās apgalvot, ka esmu četrdesmit trīs gadus veca sieviete ar trim bērniem un bez darba. jānis nebija vīlies, vien rakstīja to, ka arī viņam nav darba un ka grasās stāties bezdarbniekos, vēl taujāja pēc kāda sieviešu cilvēka kontakttālruņa.
visnotaļ savdabīgs veids, kā iepazīties. man tikai tagad jādomā, kur jānis varēja dabūt manu numuru... es neesmu tik izmisusi, mīļie draugi!

pamošanās vakar iepazīta cilvēka mājās nebūtu tas, kas mani atturētu no alkohola lietošanas, bet manas fiziskās mokas paģiru laikā ir kļuvušas neciešamas. kaut kā tomēr jauki, ka tā notiek, jo ar prātu es nesaprotu.

biju aizmirsusi, ka savus biedrus saucu par jobaniem pidariem tikai tāpēc, ka viņi gulēja, kamēr es vēlējos ballēties. vismaz bija justīne, kura atsaucās manām pavēlēm un nāca man līdzi. mana pieklājība, sapratne un visas cilvēcīguma pazīmes ir tiešām apbrīnojamas. bet mani sauca par zaķēnu.

mēs sēdējām starp dēļiem un salmiem, malkojām alu un vērojām desmit mincīšus - tā bija mūsu idille. vispār jau es par kaķiem neesmu sajūsmā, taču tie bija vizuāli skaisti mirkļi.
un es šķirstīju vairāk nekā simts gadus vecas bībeles, kurām starp lapām bija izgriezumi no avīzēm, kuras drukātas vecajā drukā, putnu spalvas un citas piezīmes, gandrīz ceļoju laikā.

vakar pirmo reizi mūžā raidīju glāzi pret cilvēku, bet kāvos ar citu. manī mīt kaut kas no dullas vecenes un no pagalma huligāna. tas viss notiek tāpēc, ka esmu pārāk naiva, naiva savā ticībā labajam.

esi cilvēks, uzdāvini man rumu šodien, alu kādu citu dienu, jo neko citu īsti no cilvēka prasīt nevar.

lasu grāmatu, un tā ir mazliet par mums. lai gan, kas gan nav par tevi vai mani? nē, bet patiesība ir tāda, ka esmu slima. atšķirība no citām slimībām ir tāda, ka tai dot nosaukumu varu es pati.
teju, teju es būšu tur, citur.