rakstnieks grib būt slavens un ievērojams no zila gaisa, bet viņam vēl jānostāv komisiju armijas priekšā, pirms viņš var cerēt uz cieņu.
izskatās, ka rakstniekam ir vajadzīga slimība, lai viņš varētu samaksāt par tās ārstēšanu. rakstnieks grib maksāt, bet nerod neko, par ko to būtu vērts darīt. ar prātu rakstnieks nespēj atļauties slimību. viņš spēs par to samaksāt tikai tad, ja tā atnāks negaidot un neaicināta, jo rakstnieks ir pārāk gļēvs, lai sekotu savam sapnim un izsauktu slimību labrātīgi.
kad rakstnieks sapratis, ka no viņa nav atkarīgs viņa liktenis, viņš kļūst priecīgs kā ziedu bērns un var atļauties skraidīt pa pļavu pliks un paust savu prieku kā saules starus. viņš ir noņēmis no sevis atbildību un atlicis viņam ir tikai būt. šī būšana viņu piepilda ar prieku, un viņš ir radis citas durvis kā justies laimīgs.
rakstnieks nevar rakstīt, bet viņš ir tik priecīgs, ka viņš negrib vairs rakstīt. viņš priecājas par esību un rakstniecība palikusi tikai kā emblēma, kā darba apģērbs uzņēmumā, no kura viņš ir aizgājis