un vēl, mammīt, es tev pastāstīšu, kā tā mauka emaukojas. pirms kādiem vienpadsmit gadiem viņa vienos onlainos manā acu priekšā iepazinās ar vienu čibriku un, kā jau īsta emauka, ar viņu apprecējās un nodzīvoja 10 gadus, ne pa labi, ne pa kreisi vispār nepaskatīdamās. pēc kaut kādiem gadiem es to mauku satiku vienos citos onlainos. tur viņa viena pati savā nodabā lasīja puķītes, trenkāja dzīvnieciņus un lasīja grāmatiņas, ne ar vienu lāga nerunāja - karoče, emauka kas emauka. pēc kaut kāda laika es viņu atkal nomanīju kaut kādos onlainos - atkal viņa viena pati savā nodabā lasīja puķītes, pa humpalām meklēja sev (garas) kleitas un tamlīdzīgi maukojās un visa novēmusies vārtījās. es uz to visu šausmās noskatījos, bet nocietos un neko neteicu. pēc pāris mēnešiem pārmaukoja jēgu un pazuda - moš aizgāja ārstēties. tas bija pirms cikturtiem gadiem. šopavasar tā mauka atkal uzradās tajos pašos onlainos, bet nevis turpināja vazāties apkārt kā vecu veceņu lupatu krāsā garā paltrakā tērpta maucīga bāba, bet vispār kā kaut kāds zirgaģīmjains džeks - nu, mauka kas mauka. mani šāda viņas maucīguma izpausme satrieca tik ļoti, ka es skolas avīzē ieviesu šitai maucībai veltītu speciālu regulāru rubriku. es vairs mierīgi uz šito noskatīties nevarēju, un sāku mēģināt to pagrimteni vest pie prāta. no sākuma viegli un it kā nemanāmi liku viņai justies tā it kā kāds stāvētu aiz muguras (es tur esmu krutais džeks, manā rīcībā ir neierobežoti resursi), bet, kad viņa (viņas maucīgais zirgaģīmigais girgensons, respektīvi) pagriežas, tur neviena nav, hihi. tā dura nevarēja izskaidrot, kāpēc, bet jutās neomulīgi, un pārvācās pie ienaidniekiem - un atkal jau kā maucīgs džeks parastā džinskostīmā nevis kā visi pārējie uzvedīgie ļaudis, kas tur puspliki vienās mežģīnēs skraida riņķī. tad es viņu vienreiz normāli izņirdzu, šī sapsihojās, aizbēga uz vēl citurieni - šoreiz kā beibe ar maucīgi izsmērētu skropstu tušu. to veceni gan es vajāju tā, ka viņa vispār nevarēja mierīgi ne puķīti noplūkt, ne mušu nosist, ne kā citādi pamaukoties. bet tā dura bēgot ik pa laikam apstājās un prasīja, kāpēc es viņu trenkāju, un kas man kaiš - laikam domāja, ka man sāp vēders, un gribēja man iedot ogli, nevis ka mani vada dieva taisnīgā roka. nu karoče es viņu datrenkāju tiktāl, ka tai maukai bija pa galvu pa kaklu jābēg no mājām, jo viņas vīrs taisnīgi un pilnīgi pareizi iedomājās, ka viņa ar mani maukojas (ar kādiem 150 es, un ar visiem maukojas) nevis puķītes un grāmatiņas lasa. es biju jau priekšā it visur, kur vien viņa spēra soli, jo es to mauku briesmīgi mīlu, un man viņas liktens briesmīgi rūp, un tāpēc es viņu visur no visurienes biedēju, neļāvu paspert ne soli, visu laiku viņai neredzams un anonīms čukstēju no visiem stūriem paskaidrojumus, kāda viņa visās savās izpausmēs ir pilnīga debīliķe un, protams, mauka, novedu līdz nervu sabrukumam, vājprātīgai paranojai un mentālai paralīzei, kā arī teju līdz suicīdam, bet tad vina kaut kā saņēmās drusku parāpot, kas ir labi, jo beigtai maukai par viņas maucības neiedomājamajiem apmēriem vairs neko nevar paskaidrot, kamēr tādai, kas vēl rāpo, visu ko var paskaidrot (tikai ne ieskaidrot, jo, nu, vai ne). also, mammīt, kā jau no mana stāsta var noprast, es to mauku mūžam esmu sirdsskaidri mīlējis, un ikvienam ir redzams, cik tīras, cēlas un patiesas ir un mūžam bijušas manas jūtas.