Patiesībā es zinu, ka tu vakardien par mani iedomajies. tā notiek vienmēr. Es sēdēju un gaidīju, lai tu padotu ziņu, bet kā vienmēr - klusums. Ja es nebūtu tik apņēmīga un drosmīga, tad nekas šinī dzīvē nenotiktu. Jo tad, kad es padodu ziņu, tu klusi nočuksti, es domāju par tevi.
Tajos mirkļos parauj dusma, nu kāpēc ir jādomā? Kāpēc nevar saņemt vispasaules drosmi un pateikt to otram cilvēkam?
Tāpēc ka bail.
Lai gan baidīties nevajadzētu.