Nu ko...
Es zinu, ka Tu negribi nevienu sāpināt... bet Tev jāsaprot, ka ja Tu nesāpināsi tagad, tad pēc tam būs vēl sliktāk. Tev vairs nav izvēles - sāpināt vai nesāpināt... Tava izvēle = sāpināt tagad mazliet... vai sāpināt vēlāk, bet stiprāk... Un laiks iet pret Tevi.

Paskaties uz sevi! Tu esi kā medniece, kas sagūsta medījumu... un moka. Ne nogalina, ne laiž vaļā. Tu lēnām to turi pie sevis, un grauz. Bet nenogalini. Un nepalaid. Tev nemaz negribas ēst.. bet tu grauz. Jo Tev patīk. Un Tu tur neredzi neko sliktu. Un tu baidies laist vaļā, jo domā, ka tagad Viņš tāds sakošļāts tur viens nomirs... neizdzīvos. Un tāpēc tu labāk izvēlies košļāt tālāk. Lai viņš nemirtu...

Bet Viņš... viņš ņem, un aizmūk pats. Bet aizmūkot liek saprast, ka Viņš GRIB DZĪVOT!

Taču mednieks nav vainīgs. Vainīgs ir upuris, kurš vienkārši nav pietiekami ātrs/stiprs lai aizmuktu/izdzīvotu. Un arī upuris nav vainīgs, ja mednieks to nenoķer...

Vienkārši lai izdzīvotu šai pasaulē ir jābūt labākam, neatkarīgi no tā, vai tu esi Antilope vai Lauva.