Pametot lielisko bezdarbnieka/studenta vasaras dienas režīmu novārtā, paņem rokās "Vagīnas monologus" un pienainu kafiju ar ledu. Un centies aizmirst, ka vīriešus jau tā tik vienkārši nesaprast. Kur nu vēl ... gadus jaunākus.
Bet, līdz ko monologs beidzies, turpinās tirdošais dialogs ar sevi. Un monologi, kuri spēj novērst nekur nevedošos dialogus, ar' ir beigušies. Katra aizmiršanās metode reiz beidzas, liekot atgriezties realitātei. Cука любовь!
Čīkstēšanas sezona/mirklis ar over.

P.S. Paldies Tam Tur par pašironiju!