Ja kādu dienu Tev būs sajūta, ka gribi raudāt,
Piezvani man.
Es neapsolu, ka varēšu likt Tev smieties,
Bet es apsolu, ka raudāšu kopā ar Tevi.
Ja kādu dienu Tev gribēsies aizbēgt no visa,
Nebaidies, bet piezvani man.
Es nesolu, ka lūgšu Tev apstāties,
Bet es došos kopā ar Tevi.
Ja kādu dienu Tu negribēsi nevienu dzirdēt,
Piezvani man.
Un es apsolu būt ļoti klusa.
Bet ja kādā brīdī
Tu zvanīsi un Tev neviens neatbildēs,
Steidzies ātri pie manis, jo
Iespējams šajā brīdī
Tu būsi vajadzīgs
man.


...ko tu ar šito nafig vispār gribēji man pateikt?! ka esi man līdzās, ka nav vienalga?!  un cik vēl ir tādu, kas saņēma šo pašu skaisto, neko īpašu nenozīmējošo tekstu, izmantojot iespēju "sūtīt visiem"? vai tiešām man jājūtas īpašai tikai tāpēc, ka tu neizmeti manu vārdu no visa saraksta?!
bet tu jau neko nezini. un neuzzināsi. šis bija tikai tā. pa draugam... heh, draugam? vnk, tāpat
tie, kas zina, kas saprot/nesaprot. kas ir līdzās, kad viņus vajag, bet vēl biežāk, kad nevajag. tie arī  - zvani, kad vajag, palīdzēsim... zvanīt? zvanīt, kad ir slikti? da kāda tad tur vairs zvanīšana?! tad pasaule grūst man apkārt. nē, es.

tu dzīvo man blakus. tu redzi, kā es tīru zobus, kā dzeru ik rīta burkānu sulu, kā skumstu. tu zini. un nezini reizē. tu klausies. bet dzirdi pa savam.  prasi - paskaidro tad, ja jau es nesaprotu! ...  kā otram izskaidrot izjūtas? sāpes? sevi?
[zobārste ar māsiņām smējās, kad es mēģināju pastāstīt, kā man sāp zobs... :DD]

un ko tad tu galu galā izdarīsi, kad es piezvanīšu?!