PIRMA NODAĻA

Šveiks mācās krievu valodā jaunus vārdus un iepazīstas ar mahorku. — Izmisuma pilnā skaitīšana. — Šveiks pārmāca krievu feldfēbeli
Sagūstīts, krievu zaldātu ielenkts, Šveiks gāja pretim nezināmam liktenim tik mierīgi, bezrūpīgi un uzticīgi, it kā viņš soļotu pēc divām desiņām brokastīs.
Viņš nebrīnījās, ka jāiet no etapa uz etapu, ka visu laiku mainās konvoji, ka viņu ved arvien tālāk un tālāk. Šveiks saņēma no konvojiem maizi, dzēra viņu šķidro tēju un uz jautājumiem, kurus nesaprata, atbildēja ar savu zilo acu silto, laipno smaidu.
Šveikam bija pat patīkami, ka atkal viņu ielenc kareivji, karus viņš vienmēr varēja salīdzināt ar saviem bataljona paziņām . .. Kad kāds bārdainis, kas ejot soļoja viņam blakus, sādžā apēda uzreiz veselu klaipu maizes un turklāt vēl to vēderā saslapināja ar četrpadsmit krūzēm tējas, Šveiks atcerējās Balunu un smaidīdams teica šim konvojam:
«Mums arī bija viens tāds: viņš apēda tikpat, cik tu. Saucās Baluns; vai tu neesi viņam attāls radinieks? Tam arī bija vēders kā ugunsdzēsēju šļūtene, un tas tavā priekšā, krievu rīsi i, nebūtu vis uz mutes kritis. Tas tev, draugs, parādītu, ko spēj austriešu kareivis!»
Atbildēdams šai runai, tāpat arī citām Šveika piezīmēm, konvojs tikai pamāja piekrītoši ar galvu un teica: «Da, da, da!» vai «Horošo!», bet Šveiks, sarunu beidzis, nopūzdamies piemetināja:
«Da, da, da — horošo — da, da, da. Ja tu, muļķi, prastu runāt čehiski vai vāciski, tad es tevi saprastu. Bet tu tikai kaut ko murmini, un es ne vārda nesaprotu. Malkasgabals tāds!»
Bailes Šveiks nejuta, jo krievu zaldāti izturējās pret viņu labi. Viņš draudzīgi sarunājās un vēroja, kā krievi tina savas kājas garajos zābakos sasutušajos autos. Šie auti bija sagriezti no veciem maisiem. Šveiks drīz nojauta, ka «saģis» nozīmē apstāties un atpūsties, bet «poiģom» vai «pošol, pošol» bija komanda ceļu turpināt. Šīs divas pavēles viņš centās izpildīt kā labi dresēts cirka zirgs.
Kad kādreiz krievu zaldāts reizē ar maizi Šveikam iedeva gabaliņu tauku, kadu papirosu un cukuru, teikdams turklāt kaut ko nesaprotamu, apķērīga kareivja galva tūlīt radās noteikts jēdziens par krievu caru. Viņš uzlika konvojam roku uz pleca un teica:
«Klausies tu, bārdaini, jūsu cars laikam ir kārtīgs cilvēks?»
Bet zaldāts atkal, kā gramofons, atbildēja: «Da, da, da — horošo, horošo!»
Tai dienā Šveika krievu valodu papildināja kazaks, kas viņu ieveda divīzijas štābā. Aptaustījis somu uz gūstekņa muguras, viņš izņēma no tās pēdējo konservu bundžu un attaisīdams to jautāja:
«Vai tev tikai viena tāda atlikusies, job tvoju maķ! Citas laikam esi jau aprijis? Un turku tabaku — job tvoju maķ, dod šurp!»
Priecīgs par izdevību dzirdēt šo tik bieži lietoto krievu izteicienu, Šveiks atbildēja:
«Konserva labs, da, da, da, turku tabaks, pierijies, blēdi, job tvoju maķ!»
Viņi uzsāka draudzīgu sarunu, un Šveiks ar labpatiku vēroja, ka kazaks sāk pret viņu arvien cienīgāk izturēties. «Lūk, īsts gūsteknis,» viņš teica, draudzīgi uzsmaidīdams. «Krievu vārdus tūlīt zin un saprot. Vot, malacis!»
Tai brīdī kancelejas durvīs parādījās jauns, slaids virsnieks, kurš, atvesto gūstekni pētoši apskatījis, ievaicājas: «Kur tevi sagūstīja, job tvoju maķ!» Šveiks viņam tūlīt labprāt atbildēja:
«Uzdrošinos ziņot — pie Brodiem, job tvoju maķ, leitnanta kungs! Gandrīz pie pašas robežas, job tvoju maķ, mani saķēra.»
Sos vispārlietotos izteicienus noklausījies, virsnieks pieskrēja pie Šveika, iesita viņam pa abiem vaigiem un iekliedzās:
«Kas tevi tā iemācīja, job tvoju maķ? Ar priekšniecību tā nedrīkst, nedrīkst! Kuņas bērns tu, job tvoju maķ!»

Redzēdams, ka virsniekam uznācis trakums, ka viņš lamājas un dreb no dusmām, Šveiks noprata, ka atbilde nav bijusi īsti pareiza. Viņš pacēla roku pie cepures un teica:
«Lūdzu atvainot! Liekas, pie jums te neko nedrīkst pārmērīgi lietot. Es, leitnanta kungs, vēl neprotu krieviski; zinu tikai tos vārdus.»
Virsnieks nicinoši paskatījās uz Šveiku un aizgāja. Tiklīdz durvis aiz viņa bija noklaudzējušas, piecēlās kads rakstvedis, pēc izskata žids, sāka nelabi smieties un teica Šveikam vāciski:
«Tu, draugs, neatkārto visu, ko runā krievu zaldāti. Vispār, ieteicu tev te Krievijā labāk klusēt, kamēr vēl visu nesaproti. Citādi dzīvs atpakaļ netiksi.»
Tad viņš paskaidroja Šveikam, ko nozīmē tie pāris vārdi, un, kādu zaldātu pasaucis, teica:
«Aizved šito pie citiem, lai vecākais viņu ieskaita pusdienām un partikai. Nu, servus, auf vīderzein, job tvoju maķ!» viņš vēl piemetinaja, viegli ar savu ceļgalu pagrūzdams Šveika dibenu.
Šveiku ieveda lielā šķūnī, kur priekšā jau bija gūstekņi un sargi. Tur, somu no pleciem noņēmis, viņš jautri ierunājās:
«No kāda pulka, biedri? Var redzēt, te mūsējo ir jau Dieva svētība. Nav velta paruna, ka slikts piemērs lipigs. Man liekas tā: ja jau nu fronti" esam laimīgi pārrāvuši, tad iesim līdz pašai Maskavai.»
Neviens neatbildēja. Divi vācieši un viens ungārs aizgāja attālāk kaktā un no turienes draudēja ar dūrēm. Bet Šveiks atlaidās uz savas somas, izstiepa nogurušās kājas un sāka filozofēt:
«Tā ja — ķeizars gan zināja, kāds karam būs sākums, bet nezin, kāds būs gals. Vai tiešām, biedri, mēs esam Krievija? Man liekas, te laiks ir tāds pats kā pie mums.»
«Tiesa gan, mēs esam Krievijā,» Šveikam blakus nopūtās vecs kaprālis. «Bet te nav tā, kā iedomājāmies. Es pats pacēlu rokas, bet viņi man par to seju sadauzīja, pulksteni un bārdasnazi atņēma, no kabatas izvilka naudas maku, pat spogulīti nealstaja. Divas dienas jau neesmu ēdis. Ar viņiem ij sarunāties nevar.»
«Tagad tevi paēdinās,» mierināja Šveiks, «skrīveris viņiem pavēlēja. Man liekas, biedri, mums tādēļ te klājas tik slikti, ka viņu ķeizars jeb cars par to vēl nekā nezina. Viņš ir ļoti kārtīgs cilvēks un mūs, čehus, ļoti mīl. Cars vispār jūt slāviem līdz — tā teica doktors Kramaržs kādā mītiņā, Prāgā. Mūs, droši vien, aicinās uz Pēterburgu pie galma un parādīs, kā Krievijā valda. Vispirms, kungi, būs audience, tad mielasts, vakarā galma balle — un diezin kas viss vēl. Gan es tur noķeršu kādu blondīni, kņazieni vai grāfieni, kāda hofmejstera sievu . . .»
«Un teikšu viņai: da, da, da, horošo.» smiedamies piemetināja kaprālis. «Daudz vairāk jau tu neproti.»
«Nav viegli sarunāties ar naidīgas valsts iedzīvotājiem,» atbildēja Šveiks. «Bet atgadās arī tā, ka pat sieva ar vīru nevar saprasties. Tas notika Krotšēlavās. Tur kāds ogļracis Janda par kaut ko bija sadusmojies uz savu sievu, un viņa ar to vairs nesarunājās. Viņš, lai atriebtos, darīja gluži tāpat. Kad tiem vajadzēja sazināties, viņi visnepieciešamāko uzrakstīja ar krītu uz galda. Reiz vīrs saslima un visu nedēļu nogulēja mājās. Bet sestdienā ārsts viņu par slimu vairs neatzina un teica: «Jandas kungs, pirmdien ejiet darbā.» Pārnāk viņš svētdien no krodziņa, sieva gaida pie vakariņām. Sis paēd un ar krītu atkal uzraksta uz galda «Rīt es iešu šahtās, piecel mani pulksten četros.» Sieva izlasa, nesaka neko un aiziet gulēt. No rīta šis pamostas, sieva maļ kafiju, ārā jau gaiša diena, pulkstenis rāda pusastoņi. Izbijies izlec no gultas, sāk kliegt un lamāties: «Kāpēc tu mani nepiecēli?» Bet šī nesaka neko, parāda tikai uz galdu. Janda pieiet un skatās: zem viņa raksta «piecel mani pulksten četros» tāpat ar krītu glīti un saprotami uzrakstīts: «Celies, ir jau četri.» Vēl tālāk: «Jau ceturksnis uz pieciem, celies ātrāk!»»
Pēc šīs sarunas Šveiks nopietni uzlūkoja krievu zaidātus, kuri šķūņa priekšā pastaigājās garām šautenēm pār pleciem, un pamācoši teica: «Mums jāmācās runāt krieviski. Citādi iznāks skandāls. Galvenais biedri, nevienam ar spožām pagonēm nesakiet job tvoju maķ.»
«Ko tev vajaga?» ievaicājās krievu zaldāts, pēdējo vārdu izdzirdis. «Vai pīpot gribi? Se tev mahorka!»

To teikdams, viņš izņēma no kabatas mazu paciņu un iebēra Šveikam kaut ko saujā. Tad aizgāja. Šveiks, ne vārda nesapratis, brīnīdamies aplūkoja savādus mazus graudiņus savā rokā; tie droši vien kaut kur noderēja, bet lair — to viņš nezināja.
«Ēšanai tas neder,» Šveiks noteica, vienu sēkliņu ar mēli pagaršojis. «Va velns — dedzina kā uguns!»
«Varbūt tas ir pulveris pret utīm,» ieinteresējās kaprālis. «Ož kā sesks. Te viņiem viss citāds, nav tā, kā pie mums.»
«Nē, tā droši vien būs krievu tēja,» sarunā iejaucās kāds cits gūsteknis. «Lūk, tur no tā katla viņi lej vārītu ūdeni un iepriekš kaut ko ieber tējkannā. Pamēģināsim, es aiziešu pēc ūdens.»
Šveiks iebēra pulveri tējas traukā, un gūsteknis izgāja no šķūņa. Viņu ieraudzījis, krievu zaldāts norāva šauteni no pleca un iekliedzās: «Atpakaļ! Kur tu lien?» Bet tūlīt nopratis, ka gūsteknis grib nokļūt pie katla, no kura pacēlās karsti garaiņi, viņš tikai plati pasmaidīja.
«Ak tējas tev ievajadzējies? Nu, ņem, ņem! Tikai neaizbēdz, citādi laidīšu lodi pakaļ.»
Gūsteknis pielēja tējas trauku un pasniedza Šveikam. Tas drusku nogaršoja un nospļāvās. So šķidrumu mutē ieņēma arī kaprālis, bet tūlīt nelabi savieba seju. Beidzot gūsteknis īgni aizsvieda tējas trauku. «Velns lai parauj, brīnišķa tēja,» Šveiks murmināja. «Man mutē vēl joprojām svilst. Kož tikpat kā spirts.»
«Nevajadzēja laikam tik daudz iebērt,» domīgs teica gūsteknis. «Ož pēc tabakas. Paraugi, biedri, vai tavs pīpis tur nav iekritis? Mums vienreiz jau bija tāds gadījums. Pavārs zvērēja un dievojās, ka tējai esot pielējis drusku sliktāku rumu, bet beidzot no tās izvilka viņa paša pīpi un šim tad vajadzēja atvainoties.»
«Protams,» izklaidīgi piebilda kaprālis, «kareivju virtuvē vienmēr nodarbina nespējīgus ļaudis, un tādēļ ari izceļas skandāli. Mūsu pulka virtuvi pārzināja kāds izbijis dejotājs, bet pēc viņa šo vietu ieņēma kādas sociālistu avīzes redaktors. Viņu pagatavot*? gulašu mums nācās no katliem izcelt ar pīķiem un sadalīt ar zobeniem.»
Šveiks atkal sāka dzert savādo šķidrumu, bet, kolīdz to bija ieņēmis mutē — izspļāva ar tādu spēku, ka apslapināja ari krievu zaldātu, kas turpat ar manāmu interesi vēroja, kā austrieši nemitīgi skatās tējas traukā un par kaut ko apspriežas. Pēc tam Šveiks nokrita zemē, saķēra vēderu abām rokām un sāka kliegt:
«Mani noģiptēja! Mans gals nu ir klāt! Sveiciniet Prāgu, manu veco saimnieci Millera kundzi un visu Čehiju!»
Kliedzienu izdzirdis, krievu zaldāts nolika šauteni, piegāja pie Šveika un jautāja: «Kas tev noticis? Vai nelabi? Laikam būsi saslimis.»
Šveiks, smagi elsdams, ar pirkstu norādīja uz tējas trauku. Zaldāts tajā ieskatījās un sāka skaļi smieties: «Vot duraks! Tā tak nav tēja, bet mahorka. Lūk, kā vajaga darīt!»
No kabatas viņš izņēma to pašu paciņu, no zābakstulina izvilka salocītu avīzes lapu, saplēsa to sīkās strēmelēs un satina cigareti, piepildīdams to ar mahorku un aizlipinādams pats savām siekalām. Kad cigarete bija aizdegta, krievu zaldāts izpūta gaisā kuplu dūmu un teica: «Lūk, brāl, tā vajaga rīkoties! Tā ir mahorka, krievu tabaka.»
Jau pēc pusstundas Šveiks par pieckapeiku no kāda cita zaldāta nopirka tādu pašu paciņu un sarullēja sev cigareti no «Tageblatta» numura, kas viņam vēl kabatā bija saglabājies no tiem laikiem, kad oberleitenants Lukašs avīzēs rūpīgi sekoja austriešu spožajām uzvarām visā frontē.
Pusdienā krievu zaldāts atnesa divas bļodiņas, sadalīja gūstekņus pa desmit grupā un, ne vārda neteikdams, norādīja uz šīm b|odiņām. Gūstekņi salasījās tām apkārt un sāka strēbt kāpostus. Zaldāts vēl atnesa garā rīkstē uzdurtus gaļas gabaliņus un divus klaipus maizes. Viņš aizgāja un atkal atgriezās, cepurē atnesdams cukuru; to izdalīja katram paris graudiņus un, labsirdīgi uzsmaidīdams, piebilda: «Nu, ko, vai nav labi gūstā? Nemaz nevajadzēja karot. Krievijā — lēģeros, būs vēl labāk.»