To teikdams, viņš izņēma no kabatas mazu paciņu un iebēra Šveikam kaut ko saujā. Tad aizgāja. Šveiks, ne vārda nesapratis, brīnīdamies aplūkoja savādus mazus graudiņus savā rokā; tie droši vien kaut kur noderēja, bet lair — to viņš nezināja.
«Ēšanai tas neder,» Šveiks noteica, vienu sēkliņu ar mēli pagaršojis. «Va velns — dedzina kā uguns!»
«Varbūt tas ir pulveris pret utīm,» ieinteresējās kaprālis. «Ož kā sesks. Te viņiem viss citāds, nav tā, kā pie mums.»
«Nē, tā droši vien būs krievu tēja,» sarunā iejaucās kāds cits gūsteknis. «Lūk, tur no tā katla viņi lej vārītu ūdeni un iepriekš kaut ko ieber tējkannā. Pamēģināsim, es aiziešu pēc ūdens.»
Šveiks iebēra pulveri tējas traukā, un gūsteknis izgāja no šķūņa. Viņu ieraudzījis, krievu zaldāts norāva šauteni no pleca un iekliedzās: «Atpakaļ! Kur tu lien?» Bet tūlīt nopratis, ka gūsteknis grib nokļūt pie katla, no kura pacēlās karsti garaiņi, viņš tikai plati pasmaidīja.
«Ak tējas tev ievajadzējies? Nu, ņem, ņem! Tikai neaizbēdz, citādi laidīšu lodi pakaļ.»
Gūsteknis pielēja tējas trauku un pasniedza Šveikam. Tas drusku nogaršoja un nospļāvās. So šķidrumu mutē ieņēma arī kaprālis, bet tūlīt nelabi savieba seju. Beidzot gūsteknis īgni aizsvieda tējas trauku. «Velns lai parauj, brīnišķa tēja,» Šveiks murmināja. «Man mutē vēl joprojām svilst. Kož tikpat kā spirts.»
«Nevajadzēja laikam tik daudz iebērt,» domīgs teica gūsteknis. «Ož pēc tabakas. Paraugi, biedri, vai tavs pīpis tur nav iekritis? Mums vienreiz jau bija tāds gadījums. Pavārs zvērēja un dievojās, ka tējai esot pielējis drusku sliktāku rumu, bet beidzot no tās izvilka viņa paša pīpi un šim tad vajadzēja atvainoties.»
«Protams,» izklaidīgi piebilda kaprālis, «kareivju virtuvē vienmēr nodarbina nespējīgus ļaudis, un tādēļ ari izceļas skandāli. Mūsu pulka virtuvi pārzināja kāds izbijis dejotājs, bet pēc viņa šo vietu ieņēma kādas sociālistu avīzes redaktors. Viņu pagatavot*? gulašu mums nācās no katliem izcelt ar pīķiem un sadalīt ar zobeniem.»
Šveiks atkal sāka dzert savādo šķidrumu, bet, kolīdz to bija ieņēmis mutē — izspļāva ar tādu spēku, ka apslapināja ari krievu zaldātu, kas turpat ar manāmu interesi vēroja, kā austrieši nemitīgi skatās tējas traukā un par kaut ko apspriežas. Pēc tam Šveiks nokrita zemē, saķēra vēderu abām rokām un sāka kliegt:
«Mani noģiptēja! Mans gals nu ir klāt! Sveiciniet Prāgu, manu veco saimnieci Millera kundzi un visu Čehiju!»
Kliedzienu izdzirdis, krievu zaldāts nolika šauteni, piegāja pie Šveika un jautāja: «Kas tev noticis? Vai nelabi? Laikam būsi saslimis.»
Šveiks, smagi elsdams, ar pirkstu norādīja uz tējas trauku. Zaldāts tajā ieskatījās un sāka skaļi smieties: «Vot duraks! Tā tak nav tēja, bet mahorka. Lūk, kā vajaga darīt!»
No kabatas viņš izņēma to pašu paciņu, no zābakstulina izvilka salocītu avīzes lapu, saplēsa to sīkās strēmelēs un satina cigareti, piepildīdams to ar mahorku un aizlipinādams pats savām siekalām. Kad cigarete bija aizdegta, krievu zaldāts izpūta gaisā kuplu dūmu un teica: «Lūk, brāl, tā vajaga rīkoties! Tā ir mahorka, krievu tabaka.»
Jau pēc pusstundas Šveiks par pieckapeiku no kāda cita zaldāta nopirka tādu pašu paciņu un sarullēja sev cigareti no «Tageblatta» numura, kas viņam vēl kabatā bija saglabājies no tiem laikiem, kad oberleitenants Lukašs avīzēs rūpīgi sekoja austriešu spožajām uzvarām visā frontē.
Pusdienā krievu zaldāts atnesa divas bļodiņas, sadalīja gūstekņus pa desmit grupā un, ne vārda neteikdams, norādīja uz šīm b|odiņām. Gūstekņi salasījās tām apkārt un sāka strēbt kāpostus. Zaldāts vēl atnesa garā rīkstē uzdurtus gaļas gabaliņus un divus klaipus maizes. Viņš aizgāja un atkal atgriezās, cepurē atnesdams cukuru; to izdalīja katram paris graudiņus un, labsirdīgi uzsmaidīdams, piebilda: «Nu, ko, vai nav labi gūstā? Nemaz nevajadzēja karot. Krievijā — lēģeros, būs vēl labāk.»