Redzēdams, ka virsniekam uznācis trakums, ka viņš lamājas un dreb no dusmām, Šveiks noprata, ka atbilde nav bijusi īsti pareiza. Viņš pacēla roku pie cepures un teica:
«Lūdzu atvainot! Liekas, pie jums te neko nedrīkst pārmērīgi lietot. Es, leitnanta kungs, vēl neprotu krieviski; zinu tikai tos vārdus.»
Virsnieks nicinoši paskatījās uz Šveiku un aizgāja. Tiklīdz durvis aiz viņa bija noklaudzējušas, piecēlās kads rakstvedis, pēc izskata žids, sāka nelabi smieties un teica Šveikam vāciski:
«Tu, draugs, neatkārto visu, ko runā krievu zaldāti. Vispār, ieteicu tev te Krievijā labāk klusēt, kamēr vēl visu nesaproti. Citādi dzīvs atpakaļ netiksi.»
Tad viņš paskaidroja Šveikam, ko nozīmē tie pāris vārdi, un, kādu zaldātu pasaucis, teica:
«Aizved šito pie citiem, lai vecākais viņu ieskaita pusdienām un partikai. Nu, servus, auf vīderzein, job tvoju maķ!» viņš vēl piemetinaja, viegli ar savu ceļgalu pagrūzdams Šveika dibenu.
Šveiku ieveda lielā šķūnī, kur priekšā jau bija gūstekņi un sargi. Tur, somu no pleciem noņēmis, viņš jautri ierunājās:
«No kāda pulka, biedri? Var redzēt, te mūsējo ir jau Dieva svētība. Nav velta paruna, ka slikts piemērs lipigs. Man liekas tā: ja jau nu fronti" esam laimīgi pārrāvuši, tad iesim līdz pašai Maskavai.»
Neviens neatbildēja. Divi vācieši un viens ungārs aizgāja attālāk kaktā un no turienes draudēja ar dūrēm. Bet Šveiks atlaidās uz savas somas, izstiepa nogurušās kājas un sāka filozofēt:
«Tā ja — ķeizars gan zināja, kāds karam būs sākums, bet nezin, kāds būs gals. Vai tiešām, biedri, mēs esam Krievija? Man liekas, te laiks ir tāds pats kā pie mums.»
«Tiesa gan, mēs esam Krievijā,» Šveikam blakus nopūtās vecs kaprālis. «Bet te nav tā, kā iedomājāmies. Es pats pacēlu rokas, bet viņi man par to seju sadauzīja, pulksteni un bārdasnazi atņēma, no kabatas izvilka naudas maku, pat spogulīti nealstaja. Divas dienas jau neesmu ēdis. Ar viņiem ij sarunāties nevar.»
«Tagad tevi paēdinās,» mierināja Šveiks, «skrīveris viņiem pavēlēja. Man liekas, biedri, mums tādēļ te klājas tik slikti, ka viņu ķeizars jeb cars par to vēl nekā nezina. Viņš ir ļoti kārtīgs cilvēks un mūs, čehus, ļoti mīl. Cars vispār jūt slāviem līdz — tā teica doktors Kramaržs kādā mītiņā, Prāgā. Mūs, droši vien, aicinās uz Pēterburgu pie galma un parādīs, kā Krievijā valda. Vispirms, kungi, būs audience, tad mielasts, vakarā galma balle — un diezin kas viss vēl. Gan es tur noķeršu kādu blondīni, kņazieni vai grāfieni, kāda hofmejstera sievu . . .»
«Un teikšu viņai: da, da, da, horošo.» smiedamies piemetināja kaprālis. «Daudz vairāk jau tu neproti.»
«Nav viegli sarunāties ar naidīgas valsts iedzīvotājiem,» atbildēja Šveiks. «Bet atgadās arī tā, ka pat sieva ar vīru nevar saprasties. Tas notika Krotšēlavās. Tur kāds ogļracis Janda par kaut ko bija sadusmojies uz savu sievu, un viņa ar to vairs nesarunājās. Viņš, lai atriebtos, darīja gluži tāpat. Kad tiem vajadzēja sazināties, viņi visnepieciešamāko uzrakstīja ar krītu uz galda. Reiz vīrs saslima un visu nedēļu nogulēja mājās. Bet sestdienā ārsts viņu par slimu vairs neatzina un teica: «Jandas kungs, pirmdien ejiet darbā.» Pārnāk viņš svētdien no krodziņa, sieva gaida pie vakariņām. Sis paēd un ar krītu atkal uzraksta uz galda «Rīt es iešu šahtās, piecel mani pulksten četros.» Sieva izlasa, nesaka neko un aiziet gulēt. No rīta šis pamostas, sieva maļ kafiju, ārā jau gaiša diena, pulkstenis rāda pusastoņi. Izbijies izlec no gultas, sāk kliegt un lamāties: «Kāpēc tu mani nepiecēli?» Bet šī nesaka neko, parāda tikai uz galdu. Janda pieiet un skatās: zem viņa raksta «piecel mani pulksten četros» tāpat ar krītu glīti un saprotami uzrakstīts: «Celies, ir jau četri.» Vēl tālāk: «Jau ceturksnis uz pieciem, celies ātrāk!»»
Pēc šīs sarunas Šveiks nopietni uzlūkoja krievu zaidātus, kuri šķūņa priekšā pastaigājās garām šautenēm pār pleciem, un pamācoši teica: «Mums jāmācās runāt krieviski. Citādi iznāks skandāls. Galvenais biedri, nevienam ar spožām pagonēm nesakiet job tvoju maķ.»
«Ko tev vajaga?» ievaicājās krievu zaldāts, pēdējo vārdu izdzirdis. «Vai pīpot gribi? Se tev mahorka!»