| mopēds nav mans, skans arī ne |
Feb. 11th, 2014|01:33 pm |
PIRMA NODAĻA
Šveiks mācās krievu valodā jaunus vārdus un iepazīstas ar mahorku. — Izmisuma pilnā skaitīšana. — Šveiks pārmāca krievu feldfēbeli
Sagūstīts, krievu zaldātu ielenkts, Šveiks gāja pretim nezināmam liktenim tik mierīgi, bezrūpīgi un uzticīgi, it kā viņš soļotu pēc divām desiņām brokastīs.
Viņš nebrīnījās, ka jāiet no etapa uz etapu, ka visu laiku mainās konvoji, ka viņu ved arvien tālāk un tālāk. Šveiks saņēma no konvojiem maizi, dzēra viņu šķidro tēju un uz jautājumiem, kurus nesaprata, atbildēja ar savu zilo acu silto, laipno smaidu.
Šveikam bija pat patīkami, ka atkal viņu ielenc kareivji, karus viņš vienmēr varēja salīdzināt ar saviem bataljona paziņām . .. Kad kāds bārdainis, kas ejot soļoja viņam blakus, sādžā apēda uzreiz veselu klaipu maizes un turklāt vēl to vēderā saslapināja ar četrpadsmit krūzēm tējas, Šveiks atcerējās Balunu un smaidīdams teica šim konvojam:
«Mums arī bija viens tāds: viņš apēda tikpat, cik tu. Saucās Baluns; vai tu neesi viņam attāls radinieks? Tam arī bija vēders kā ugunsdzēsēju šļūtene, un tas tavā priekšā, krievu rīsi i, nebūtu vis uz mutes kritis. Tas tev, draugs, parādītu, ko spēj austriešu kareivis!»
Atbildēdams šai runai, tāpat arī citām Šveika piezīmēm, konvojs tikai pamāja piekrītoši ar galvu un teica: «Da, da, da!» vai «Horošo!», bet Šveiks, sarunu beidzis, nopūzdamies piemetināja:
«Da, da, da — horošo — da, da, da. Ja tu, muļķi, prastu runāt čehiski vai vāciski, tad es tevi saprastu. Bet tu tikai kaut ko murmini, un es ne vārda nesaprotu. Malkasgabals tāds!»
Bailes Šveiks nejuta, jo krievu zaldāti izturējās pret viņu labi. Viņš draudzīgi sarunājās un vēroja, kā krievi tina savas kājas garajos zābakos sasutušajos autos. Šie auti bija sagriezti no veciem maisiem. Šveiks drīz nojauta, ka «saģis» nozīmē apstāties un atpūsties, bet «poiģom» vai «pošol, pošol» bija komanda ceļu turpināt. Šīs divas pavēles viņš centās izpildīt kā labi dresēts cirka zirgs.
Kad kādreiz krievu zaldāts reizē ar maizi Šveikam iedeva gabaliņu tauku, kadu papirosu un cukuru, teikdams turklāt kaut ko nesaprotamu, apķērīga kareivja galva tūlīt radās noteikts jēdziens par krievu caru. Viņš uzlika konvojam roku uz pleca un teica:
«Klausies tu, bārdaini, jūsu cars laikam ir kārtīgs cilvēks?»
Bet zaldāts atkal, kā gramofons, atbildēja: «Da, da, da — horošo, horošo!»
Tai dienā Šveika krievu valodu papildināja kazaks, kas viņu ieveda divīzijas štābā. Aptaustījis somu uz gūstekņa muguras, viņš izņēma no tās pēdējo konservu bundžu un attaisīdams to jautāja:
«Vai tev tikai viena tāda atlikusies, job tvoju maķ! Citas laikam esi jau aprijis? Un turku tabaku — job tvoju maķ, dod šurp!»
Priecīgs par izdevību dzirdēt šo tik bieži lietoto krievu izteicienu, Šveiks atbildēja:
«Konserva labs, da, da, da, turku tabaks, pierijies, blēdi, job tvoju maķ!»
Viņi uzsāka draudzīgu sarunu, un Šveiks ar labpatiku vēroja, ka kazaks sāk pret viņu arvien cienīgāk izturēties. «Lūk, īsts gūsteknis,» viņš teica, draudzīgi uzsmaidīdams. «Krievu vārdus tūlīt zin un saprot. Vot, malacis!»
Tai brīdī kancelejas durvīs parādījās jauns, slaids virsnieks, kurš, atvesto gūstekni pētoši apskatījis, ievaicājas: «Kur tevi sagūstīja, job tvoju maķ!» Šveiks viņam tūlīt labprāt atbildēja:
«Uzdrošinos ziņot — pie Brodiem, job tvoju maķ, leitnanta kungs! Gandrīz pie pašas robežas, job tvoju maķ, mani saķēra.»
Sos vispārlietotos izteicienus noklausījies, virsnieks pieskrēja pie Šveika, iesita viņam pa abiem vaigiem un iekliedzās:
«Kas tevi tā iemācīja, job tvoju maķ? Ar priekšniecību tā nedrīkst, nedrīkst! Kuņas bērns tu, job tvoju maķ!» |
|