ak, vai, nu, zinkā, (šādi es laikam esmu iesācis jau kādus 999 teikumus) proms, ka (paskat, cik daudz komātu! bet visi vēl zaļi.) visa lieta tikvien kā priekā pašam par savu junivērsu - tad jau var arī katru citu kaut cik pavilkt tuvāk no-harm harmōnijai. līdz šimrītam biju gatavs skaut kokus, bet taga tāds nogurums, ka visas tās spokainās projekcijas laupa dūšu, pirms tas vispār vēl vajadzīgs (un vispār - dūša jau tāds varas/pakļaušanās slēdzis, kurš darbināms kaučkādās hierarhiskās attiecībās, kuras šinī gadījumā vispār nevar attiekties uz lietas būtību (laikam vnk uzreiz piehārmonizējos uzburtajai vīzijai par to, kā attiecīgā kompānija nerimtīgi cenšas savstarpēji uzrāpties pa galvām un pierādīt savu stellāro pārākumu)). jāizvēdina tās blēņas no galvas. taisni, vot, tāda migla (ko tu laipni uzņemies izbakstīt no manis laukā), ka taga pūšu, pūšu, un pats neredzu cauri, ko un kāda kuja es te pa to izpūtēju bazūnēju. laikam jau vnk info-overload, domājot par visu ļauno uz pasaules uzreiz - par gejiem un krieviem, par amerikāņiem un spiegiem, par vēsturi un dieviem, par visu to pasaules nasitņu, ko iznāk uzņemties, kad gluži vienkārši negribas uzņemties savus humbly-dumbly dienišķos pienākumiņus, un all the king's horses and all the king's men couldn't put rīzonz tugezer agen.

vot, vai ne, cilvēciskās pasaules kāpumi un kritumi - kā minēju kaučkad vakardien or zō, rācija ir daudz labāks štruments par irrāciju (errāciju?), bet pa brīdim tad jādod tai irrācijai brīvs angārs, kur izvicināt visas tās ktulusa tausteklīgās iedomu ķepas. liela brēka, maza vilna, all bark, no bite utt., jeb, kā dzied Ralfs Rubenis grupas Tranzīts tituldziesmā: "tiekšanās, baudi to, katru mirkli izgaršo; vilšanās, sabrukums, paliek tikai nogurums...". Utt.

Bet pamazām atlaiž. Kkāda fiktīva dusma uz pārāk milzīgo un smago un ever-expāndingo ehsistenci.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ainu, zinkā… visi šie vārdi un dotkomāti jau vienādiņ arī caur mani strāvo un pret mani attiecas. melōdija varbūt reizēm cita, bet akordu skaits jau ir galīgs, vien dotkombinācijas bezgalīgas.
tai vīrišķajai dusmai ir jābūt (cf. Marka Passiō apasionātu ), bet tā dūšīgi jāauž kopā ar sievišķo mīlu pret dzīvības dievišķumu.
iet un skriet, klupt un velties, un atkal celties. ar vārdiem spēlēties un aiz tiem slēpties. sāpt un slāpt, bet nenodzerties. vēl jau ies un tikšķēs, skanēs. taisnēs, līknēs, baibās, zanēs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jaja, tāds necaurredzams piķa pesimisms ar laiku jau sairis - skaidrs, ka sīnuss tandēms kosīnuss! (ku labi, ka var sevi tā meta-saprast [neta-nesaprast]!) un vispābā - nupattenesen akaljautā labi norezumējos par to, ka, sagrābjot to rāciju, notiek arī meliorācija, un sulas sāk riņķot, un tad tur tā māte un tēvs iekšēji apsēžas spriest par kingdomu, nevis dirsties. trakums ir, ja pārdaudz ļaujas emocionālajai darvas straumei, kas uz medus jūru nez, pat nejūtot, cik veltīgs ir šāds mērķis. vismaz šķiet, ka zaškaļivajet aizvien retāk un mazāk (vai moška tikai - mazāk), un tas jau ir daudz tai tīrajai uīuī frekvencei, ar kuru pat caur sarkanajiem var izbraukt. un, kad ieslēdz zaļo, to Babilonu var pamest arī rāmi lustīgā rit'mā.
dusmas vispār tāds inčīgs moments - visu emociju sākums un pamats. mācīts nedusmoties - tikai mīīīlēt, kas, pašsaprotami, ir tas pats ņūeidžīgi nonsensīgais buļļa blakusprodukts jeb weists. nevaig jau nevienu arī sist - kas ir neatstrādāta emo reakcija - bet salīdzsvarīgot, tā ir viena laba lieta, un to arī, kāsak', integrējam. thx par zuppōrtu, kura citāž reizēm trūkst - tā vienam krustu šķērsu sīnojot jau var arī nožvempties.

(Reply to this) (Parent)