| Re: Терпи, покуда терпится |
Feb. 7th, 2014|05:14 pm |
ak, vai, nu, zinkā, (šādi es laikam esmu iesācis jau kādus 999 teikumus) proms, ka (paskat, cik daudz komātu! bet visi vēl zaļi.) visa lieta tikvien kā priekā pašam par savu junivērsu - tad jau var arī katru citu kaut cik pavilkt tuvāk no-harm harmōnijai. līdz šimrītam biju gatavs skaut kokus, bet taga tāds nogurums, ka visas tās spokainās projekcijas laupa dūšu, pirms tas vispār vēl vajadzīgs (un vispār - dūša jau tāds varas/pakļaušanās slēdzis, kurš darbināms kaučkādās hierarhiskās attiecībās, kuras šinī gadījumā vispār nevar attiekties uz lietas būtību (laikam vnk uzreiz piehārmonizējos uzburtajai vīzijai par to, kā attiecīgā kompānija nerimtīgi cenšas savstarpēji uzrāpties pa galvām un pierādīt savu stellāro pārākumu)). jāizvēdina tās blēņas no galvas. taisni, vot, tāda migla (ko tu laipni uzņemies izbakstīt no manis laukā), ka taga pūšu, pūšu, un pats neredzu cauri, ko un kāda kuja es te pa to izpūtēju bazūnēju. laikam jau vnk info-overload, domājot par visu ļauno uz pasaules uzreiz - par gejiem un krieviem, par amerikāņiem un spiegiem, par vēsturi un dieviem, par visu to pasaules nasitņu, ko iznāk uzņemties, kad gluži vienkārši negribas uzņemties savus humbly-dumbly dienišķos pienākumiņus, un all the king's horses and all the king's men couldn't put rīzonz tugezer agen.
vot, vai ne, cilvēciskās pasaules kāpumi un kritumi - kā minēju kaučkad vakardien or zō, rācija ir daudz labāks štruments par irrāciju (errāciju?), bet pa brīdim tad jādod tai irrācijai brīvs angārs, kur izvicināt visas tās ktulusa tausteklīgās iedomu ķepas. liela brēka, maza vilna, all bark, no bite utt., jeb, kā dzied Ralfs Rubenis grupas Tranzīts tituldziesmā: "tiekšanās, baudi to, katru mirkli izgaršo; vilšanās, sabrukums, paliek tikai nogurums...". Utt.
Bet pamazām atlaiž. Kkāda fiktīva dusma uz pārāk milzīgo un smago un ever-expāndingo ehsistenci. |
|