ainu, zinkā… visi šie vārdi un dotkomāti jau vienādiņ arī caur mani strāvo un pret mani attiecas. melōdija varbūt reizēm cita, bet akordu skaits jau ir galīgs, vien dotkombinācijas bezgalīgas.
tai vīrišķajai dusmai ir jābūt (cf. Marka Passiō apasionātu ), bet tā dūšīgi jāauž kopā ar sievišķo mīlu pret dzīvības dievišķumu.
iet un skriet, klupt un velties, un atkal celties. ar vārdiem spēlēties un aiz tiem slēpties. sāpt un slāpt, bet nenodzerties. vēl jau ies un tikšķēs, skanēs. taisnēs, līknēs, baibās, zanēs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jaja, tāds necaurredzams piķa pesimisms ar laiku jau sairis - skaidrs, ka sīnuss tandēms kosīnuss! (ku labi, ka var sevi tā meta-saprast [neta-nesaprast]!) un vispābā - nupattenesen akaljautā labi norezumējos par to, ka, sagrābjot to rāciju, notiek arī meliorācija, un sulas sāk riņķot, un tad tur tā māte un tēvs iekšēji apsēžas spriest par kingdomu, nevis dirsties. trakums ir, ja pārdaudz ļaujas emocionālajai darvas straumei, kas uz medus jūru nez, pat nejūtot, cik veltīgs ir šāds mērķis. vismaz šķiet, ka zaškaļivajet aizvien retāk un mazāk (vai moška tikai - mazāk), un tas jau ir daudz tai tīrajai uīuī frekvencei, ar kuru pat caur sarkanajiem var izbraukt. un, kad ieslēdz zaļo, to Babilonu var pamest arī rāmi lustīgā rit'mā.
dusmas vispār tāds inčīgs moments - visu emociju sākums un pamats. mācīts nedusmoties - tikai mīīīlēt, kas, pašsaprotami, ir tas pats ņūeidžīgi nonsensīgais buļļa blakusprodukts jeb weists. nevaig jau nevienu arī sist - kas ir neatstrādāta emo reakcija - bet salīdzsvarīgot, tā ir viena laba lieta, un to arī, kāsak', integrējam. thx par zuppōrtu, kura citāž reizēm trūkst - tā vienam krustu šķērsu sīnojot jau var arī nožvempties.

(Reply to this) (Parent)